1Jo Debesu valstība ir kā kāds nama tēvs, kas no rīta agrumā izgāja, strādniekus derēt savā vīna kalnā. 2Un saderējis ar tiem strādniekiem par vienu sudraba grasi par dienas algu, viņš tos nosūtīja savā vīna kalnā. 3Un izgājis ap trešo stundu, viņš redzēja vēl citus pie tirgus bez darba stāvam, 4Un uz tiem sacīja: noejat arī jūs vīna kalnā, es jums došu, kas nākas. 5Un tie nogāja. Atkal viņš izgāja ap sesto un devīto stundu un darīja tāpat. 6Bet ap vienpadsmito stundu izgājis, viņš atrada vēl citus bez darba stāvam, un uz tiem saka: ko jūs visu dienu še stāviet bez darba? 7Tie uz viņu saka: neviens mūs nav derējis. Viņš uz tiem saka: ejat jūs arīdzan vīna kalnā, un kas nākas, to jūs dabūsiet. 8Kad nu vakars metās, tad tas vīna kalna kungs saka savam uzraugam: sauc tos strādniekus un dod tiem to algu, no pēdējiem sākdams, pie pirmajiem beigdams. 9Tad tie nāca, kas ap vienpadsmito stundu derēti, un dabūja savu grasi. 10Bet kad tie pirmie nāca, tad tie cerēja vairāk dabūt; un tie arī dabūja ikviens savu grasi. 11To dabūjuši, tie kurnēja pret to nama tēvu, 12Un sacīja: šie pēdējie vienu stundu vien strādājuši, un tu tos esi līdzinājis mums, kas dienas nastu un karstumu esam cietuši. 13Bet viņš atbildēja un uz vienu no tiem sacīja: draugs, es tev netaisnību nedaru. Vai tu ar mani neesi saderējis par vienu grasi? 14Ņem, kas tev pieder, un ej; bet es šiem pēdējiem gribu tā dot kā tev. 15Jeb vai man nav brīv, darīt ar savu mantu, kā es gribu? Jeb vai tava acs tāpēc skauž, ka es esmu labs? 16Tā tie pēdējie taps tie pirmie, un tie pirmie tie pēdējie. Jo daudz ir aicināti, bet maz izredzēti. 17Un noiedams uz Jeruzālemi, Jēzus ņēma tos divpadsmit mācekļus pie Sevis un ceļā uz tiem sacīja: 18Redzi, mēs noejam uz Jeruzālemi, un Tas Cilvēka Dēls taps nodots tiem augstiem priesteriem un rakstu mācītājiem, un tie Viņu pazudinās pie nāves. 19Un Viņu nodos tiem pagāniem; tie Viņu apmēdīs, šaustīs un krustā sitīs, un trešā dienā Viņš atkal celsies augšām. 20Tad Cebedeja dēlu māte ar saviem dēliem nāca pie Viņa, metās zemē un lūdza ko no Viņa. 21Un Viņš tai sacīja: ko tu gribi? Tā uz Viņu sacīja: saki, lai šie mani divi dēli sēž Tavā valstībā viens tev pa labo un otrs pa kreiso roku. 22Bet Jēzus atbildēja un sacīja: jūs nezināt, ko jūs lūdzat. Vai jūs varat dzert to biķeri, ko Es dzeršu, un likties kristīties ar to kristību, ar ko Es topu kristīts? Tie uz viņu sacīja: varam gan. 23Un Viņš uz tiem saka: Manu biķeri jums gan būs dzert, un ar to kristību, ar ko Mani kristīs, jums būs tapt kristītiem; bet sēdēt pie Manas labās un kreisās rokas, Man nepieder dot, bet tas būs tiem, kam Mans Tēvs to novēlējis. 24Un kad tie desmit to dzirdēja, tad tie apskaitās par tiem diviem brāļiem. 25Bet Jēzus tos aicināja pie Sevis un sacīja: jūs zināt, ka tie pasaules valdnieki pār ļaudīm valda, un tiem lieliem kungiem pār tiem ir vara. 26Bet pie jums tā nebūs būt; bet ja kas no jums grib būt liels, tas lai ir jūsu sulainis. 27Un ja kas grib būt jūsu starpā tas pirmais, tas lai ir jūsu kalps; 28Tā kā Tas Cilvēka Dēls nav nācis, ka Viņam taptu kalpots, bet ka Viņš kalpotu, un Savu dzīvību dotu par atpirkšanas maksu priekš daudziem. 29Un kad tie no Jērikus izgāja, tad Viņam daudz ļaužu nāca pakaļ. 30Un redzi, divi akli sēdēja ceļmalā; kad tie dzirdēja Jēzu secen ejam, tad tie brēca un sacīja: apžēlojies par mums, Kungs, Tu Dāvida dēls! 31Bet tie ļaudis tos apsauca, ka tie klusu ciestu; bet tie brēca vēl vairāk un sacīja: apžēlojies par mums, Kungs, Tu Dāvida dēls! 32Un Jēzus apstājās, tos aicināja un sacīja: ko jūs gribat, lai Es jums daru? 33Tie uz Viņu saka: Kungs, ka mūsu acis top atdarītas. 34Un Jēzum palika žēl, un Viņš aizskāra viņu acis, un tūdaļ viņu acis tapa gaišas, un tie Viņam gāja pakaļ.