1Un notikās, kad Jēzus šos vārdus bija pabeidzis, tad Viņš aizgāja no Galilejas un nāca gar Jardānes otru pusi uz Jūdu zemes robežām. 2Un daudz ļaužu Viņam gāja pakaļ, un Viņš tos tur darīja veselus. 3Un tie farizeji nāca pie Viņa, To kārdinādami, un uz Viņu sacīja: vai cilvēkam jebkādas vainas dēļ brīv no sievas šķirties? 4Bet Viņš atbildēja un uz tiem sacīja: vai jūs neesat lasījuši, ka Radītājs iesākumā viņus radījis vīru un sievu, 5Un sacījis: tādēļ cilvēks atstās tēvu un māti un pieķersies pie savas sievas; un tie divi būs viena miesa. 6Tad nu tie nav vairs divi, bet viena miesa; ko nu Dievs savienojis, to nevienam cilvēkam nebūs šķirt. 7Tie uz Viņu saka: kā tad Mozus ir pavēlējis, šķiršanās grāmatu dot un šķirties. 8Viņš uz tiem saka: Mozus jūsu sirds cietības dēļ jums vaļu devis, no savām sievām šķirties; bet no iesākuma tas tā nav bijis. 9Bet Es jums saku: kas no savas sievas šķirās, ja ne maucības dēļ, un precē citu, tas pārkāpj laulību, (un kas atšķirtu precē, tas pārkāpj laulību.) 10Viņa mācekļi uz Viņu saka: ja tas tā ir vīra un sievas starpā, tad nav labi precēties. 11Bet Viņš uz tiem sacīja: visi šo vārdu nespēj saņemt, bet tie vien, kam tas ir dots. 12Jo tur ir rāmiti, kas no mātes miesām tādi dzimuši, un tur ir rāmiti, kas no cilvēkiem rāmiti; un tur ir rāmiti, kas paši rāmijušies Debesu valstības dēļ. Kas to spēj saņemt, tas lai saņem. 13Tad bērniņi pie Viņa tapa pienesti, ka Viņš tiem rokas uzliktu un Dievu lūgtu; bet tie mācekļi tos aprāja. 14Bet Jēzus sacīja: laidiet tos bērniņus un neliedziet tiem, pie Manis nākt; jo tādiem pieder Debesu valstība. 15Un Viņš tiem rokas uzlicis, aizgāja no turienes. 16Un redzi, viens piegājis uz Viņu sacīja: Labais Mācītāj, ko laba man būs darīt, lai es dabūju mūžīgu dzīvošanu? 17Un Viņš uz to sacīja: ko tu Mani sauc par labu? Neviens nav labs, kā vien Tas Vienīgais Dievs. Bet ja tu gribi dzīvībā ieiet, tad turi tos baušļus. 18Tas uz Viņu saka: kādus? Un Jēzus sacīja: šos: tev nebūs nokaut; tev nebūs laulību pārkāpt; tev nebūs zagt; tev nebūs nepatiesu liecību dot; 19Godā savu tēvu un māti; un: tev būs savu tuvāku mīlēt, kā sevi pašu. 20Tas jauneklis uz Viņu saka: visu to es esmu turējis no savas jaunības; kā man vēl trūkst? 21Jēzus uz to sacīja: ja tu gribi būt pilnīgs, tad noej, pārdod, kas tev ir, un dod nabagiem; tad tev būs manta debesis; un tad nāc, staigā Man pakaļ. 22Bet tas jauneklis, šo vārdu dzirdējis, aizgāja noskumis, jo tam bija daudz mantas. 23Bet Jēzus uz Saviem mācekļiem sacīja: patiesi, Es jums saku: bagāts grūti ieies Debesu valstībā. 24Un atkal Es jums saku: vieglāki ir kamielim iet caur adatas aci, nekā bagātam kļūt Dieva valstībā. 25Un to dzirdējuši, Viņa mācekļi ļoti pārbijās un sacīja: kas tad var kļūt Debesu valstībā? 26Un Jēzus tos uzlūkoja un uz tiem sacīja: cilvēki to neiespēj, bet Dievam visas lietas iespējamas. 27Tad Pēteris atbildēdams uz Viņu sacīja: redzi, mēs visu esam atstājuši un Tev gājuši pakaļ; kas mums par to būs? 28Bet Jēzus uz tiem sacīja: patiesi, Es jums saku, ka jūs, kas Man pakaļ gājuši, tanī atdzimšanā, kad Tas Cilvēka Dēls sēdēs uz Sava godības krēsla, arī sēdēsiet uz divpadsmit krēsliem un tiesāsiet tās divpadsmit Izraēla ciltis. 29Un kas atstāj mājas vai brāļus vai māsas vai tēvu vai māti vai sievu vai bērnus vai tīrumus Mana Vārda dēļ, tas to ņems simtkārtīgi, un iemantos mūžīgu dzīvošanu. 30Bet daudzi, kas tie pirmie, būs tie pēdējie, un tie pēdējie būs tie pirmie.