1Un Viņš uz tiem sacīja: patiesi, Es jums saku: citi no tiem, kas še stāv, nāvi nebaudīs, pirms tie nebūs redzējuši Dieva valstību ar spēku nākam. 2Un pēc sešām dienām Jēzus ņēma līdz Pēteri un Jēkabu un Jāni un tos veda savrup uz vienu augstu kalnu. Un Viņš tapa apskaidrots viņu priekšā. 3Un Viņa drēbes tapa spožas un ļoti baltas it kā sniegs, ka neviens balinātājs virs zemes tā nevar balināt. 4Un tiem Elija ar Mozu parādījās un runāja ar Jēzu. 5Un Pēteris atbildēja un uz Jēzu sacīja: Rabbi, šeit mums labi; taisīsim trīs būdas, vienu Tev un vienu Mozum un vienu Elijam. 6Jo tas nezināja, ko tas runāja; jo tie bija pārbijušies. 7Un viens padebesīs nāca, tos apēnodams; un balss nāca no tā padebeša sacīdama: Šis ir Mans mīļais Dēls, klausiet Viņu. 8Un tūdaļ tie skatījās visapkārt un nevienu vairs pie sevis neredzēja, bet Jēzu vien. 9Un noejot no tā kalna, Viņš tiem piekodināja, ka tie nevienam nesacītu, ko tie redzējuši, pirms Tas Cilvēka Dēls no miroņiem nebūs augšām cēlies. 10Un tie to vārdu paturēja savā prātā un apjautājās, kas tas esot: no miroņiem augšām celties? 11Un tie Viņam jautāja sacīdami: kā tad tie rakstu mācītāji saka, ka Elijam jānāk papriekš? 12Bet Viņš atbildēdams uz tiem sacīja: gan Elija papriekš nākdams atkal visu sataisīs; un kā ir rakstīts par To Cilvēka Dēlu, ka Tam daudz būs ciest un tapt nicinātam? 13Bet Es jums saku: ka Elija arī ir nācis, bet tie tam ir darījuši, ko gribēdami, tā kā par to ir rakstīts. 14Un Viņš pie Saviem mācekļiem nācis, redzēja daudz ļaužu pie tiem un rakstu mācītājus, kas ar tiem apjautājās. 15Un tūdaļ visi ļaudis, kad tie To redzēja, izbijās un pieskrējuši To apsveicināja. 16Un Viņš tiem rakstu mācītājiem vaicāja: ko jūs ar tiem apjautājaties? 17Un viens no tiem ļaudīm atbildēdams sacīja: Mācītāj, es savu dēlu pie Tevis esmu atvedis, tam ir mēms gars. 18Un kad tas viņu sakampj, tad tas to rausta; un tas puto un griež zobus un izdilst; un es Taviem mācekļiem esmu sacījis, lai tie to izdzen, bet tie nav varējuši. 19Bet Viņš tam atbildēja un sacīja: ak tu neticīgā cilts? Cik ilgi Es pie jums būšu? Cik ilgi Es jūs panesīšu? Vediet to pie Manis. 20Un tie to atveda pie Viņa, un kad tas gars Viņu redzēja, tad tas tūdaļ to plosīja, un tas pie zemes krizdams vārtījās putodams. 21Un Viņš viņa tēvam jautāja: cik ilgi viņam tā noticies? Bet tas sacīja: no bērnu dienām. 22Un dažkārt viņš to ir iemetis ugunī, ka viņš to nomāktu; bet ja Tu ko spēj, tad palīdzi mums, apžēlojies par mums! 23Bet Jēzus uz to sacīja: kaut tu varētu ticēt! tas visu spēj, kas tic. 24Un tūdaļ tā bērna tēvs brēca un sacīja ar asarām: es ticu, Kungs, palīdzi manai neticībai! 25Bet Jēzus redzēdams, ka tie ļaudis satecēja, apdraudēja to nešķīsto garu, uz to sacīdams: tu mēmais un kurlais gars, Es tev pavēlu, izej ārā no tā un neieej vairs iekš tā. 26Un tas izgāja, brēkdams un to gauži plosīdams, un viņš tapa it kā mironis, tā ka daudzi sacīja: tas ir nomiris. 27Bet Jēzus to ņēma pie rokas, to uzcēla, un tas pacēlās. 28Un kad Viņš namā bija iegājis, Viņa mācekļi tam savrup jautāja: Kāpēc mēs nespējām to izdzīt? 29Un Viņš uz tiem sacīja: šī suga citādi nevar iziet, kā vien caur lūgšanu un gavēšanu. 30Un no turienes izgājuši, tie pārstaigāja Galileju, un Viņš negribēja, ka to kas zinātu. 31Jo Viņš Savus mācekļus mācīja un uz tiem sacīja: Tas Cilvēka Dēls taps nodots cilvēku rokās, un tie To nokaus, un nokauts Viņš trešā dienā augšām celsies. 32Bet tie šo vārdu nesaprata un bijās Viņu jautāt. 33Un Viņš nāca Kapernaūmā, un mājās būdams Viņš tiem jautāja: ko jūs savā starpā esat apjautājušies uz ceļa? 34Bet tie cieta klusu; jo tie savā starpā bija sarunājušies uz ceļa, kurš esot tas lielākais? 35Un Viņš apsēdās, atsauca tos divpadsmit un uz tiem sacīja: ja kas grib pirmais būt, tas lai ir no visiem tas pēdīgais un visu kalps. 36Un Viņš ņēma vienu bērnu un to veda viņu vidū un to skūpstīja un uz tiem sacīja: 37Ja kas vienu no šiem bērniem uzņem Manā Vārdā, tas Mani uzņem; bet kas Mani uzņem, tas neuzņem Mani, bet To, kas Mani sūtījis. 38Bet Jānis Tam atbildēja un sacīja: Mācītāj! Mēs vienu redzējām Tavā Vārdā velnus izdzenam, tas neturas pie mums, un mēs tam to esam lieguši, tāpēc ka tas neturas pie mums. 39Bet Jēzus sacīja: neliedziet viņam, jo neviens nedara brīnumu Manā Vārdā, kas tūdaļ no Manis varētu ļaunu runāt. 40Jo kas nav pret mums, tas ir ar mums. 41Jo, ja kas jūs dzirdinās ar biķeri ūdens Manā Vārdā, tāpēc ka jūs Kristum piederat, patiesi, Es jums saku: tam sava alga nezudīs. 42Un ja kas apgrēcina vienu no šiem vismazākajiem, kas tic uz Mani, tam būtu labāki, ka tam dzirnu akmeni pie kakla piekārtu un to iemestu jūrā. 43Jeb kad tev tava roka apgrēcina, nocērt to; tas tev ir labāki, ka tu kroplis ieej dzīvošanā, nekā tev ir divas rokas, un tu noej ellē, tai neizdzēšamā ugunī, 44Kur viņu tārps nemirst, un tas uguns neizdziest. 45Un kad tava kāja tevi apgrēcina, tad nocērt to; tas tev ir labāki, ka tu tizls ieej dzīvošanā, nekā tev ir divas kājas, un topi mests ellē, tai neizdzēšamā ugunī, 46Kur viņu tārps nemirst, un tas uguns neizdziest. 47Un kad tava acs tevi apgrēcina, tad izrauj to; tas tev ir labāki, ka tu vienacis ieej Dieva valstībā, nekā tev ir divas acis, un tu topi iemests elles ugunī, 48Kur viņu tārps nemirst, un tas uguns neizdziest. 49Jo ikviens ugunī taps sālīts; un ikkatrs upuris ar sāli taps sālīts. 50Sāls gan ir laba lieta, bet ja sāls tapusi nesālīga, ar ko tad to darīs derīgu? Turat sāli iekš sevis un turat mieru savā starpā.