1Tanīs dienās, kad tur daudz ļaužu bija un tiem nebija ko ēst, Jēzus aicināja Savus mācekļus pie Sevis un uz tiem sacīja: 2Mana sirds iežēlojās to ļaužu dēļ, jo tie jau trīs dienas pie Manis palikuši un tiem nav ko ēst. 3Un kad es tos neēdušus uz mājām atlaidīšu, tad tie uz ceļa badā nonīks; jo citi bija no tālienes nākuši. 4Un Viņa mācekļi tam atbildēja: kur, kas šos ar maizi var pieēdināt šeitan tuksnesī? 5Un Viņš tiem jautāja: cik jums maizes? Tie sacīja: septiņas. 6Un Viņš tiem ļaudīm pavēlēja, pie zemes apmesties. Un Viņš ņēma tās septiņas maizes un pateikdams tās pārlauza un deva Saviem mācekļiem, lai tās liek priekšā; un tie lika tiem ļaudīm priekšā. 7Tiem bija arī mazums zivtiņu; un pateicību sacījis, Viņš pavēlēja, arī tās likt priekšā. 8Bet tie ēda un paēda un pielasīja ar atlikušām druskām septiņus kurvjus. 9Un to bija pie četrtūkstošiem, kas bija ēduši. Un Viņš tos atlaida. 10Un tūdaļ Viņš iekāpa laivā ar Saviem mācekļiem un nāca Dalmanutas tiesā. 11Un farizeji izgāja un iesāka ar Viņu apjautāties un meklēja no Viņa kādu zīmi no debess, Viņu kārdinādami. 12Un Viņš gauži nopūtās Savā garā un sacīja: ko šī tauta meklē zīmes? Patiesi, Es jums saku: šai tautai nekāda zīme netaps dota. 13Un Viņš tos atstājis, kāpa atkal laivā un nocēlās uz viņu malu. 14Un tie bija aizmirsuši maizi ņemt līdz, un tiem vairāk nebija, kā viena maize vien pašiem klāt laivā. 15Un Viņš tiem pavēlēja sacīdams: raugāt, sargājaties no farizeju un no Erodus rauga! 16Un tie domāja savā starpā sacīdami: tas ir, ka mums maizes nav. 17Un to nomanīdams, Jēzus uz tiem sacīja: ko jūs domājat, ka jums maizes nav? Vai jūs vēl nesamanāt, nedz noprotat? Vai jums sirds vēl ir apcietināta? 18Jums ir acis, un jūs neredzat; jums ir ausis, un jūs nedzirdat un neatminaties? 19Kad Es tās piecas maizes tiem piectūkstošiem lauzu, cik kurvju ar druskām jūs esat pielasījuši? Tie uz Viņu sacīja: divpadsmit. 20Bet kad Es tās septiņas maizes tiem četrtūkstošiem lauzu, cik kurvju ar atlikušām druskām jūs esat pielasījuši? Un tie sacīja: septiņus. 21Un Viņš uz tiem sacīja: kā tad jūs neprotat? 22Un Viņš nāca uz Betsaidu; tad tie Viņam pieveda vienu neredzīgu un Viņam lūdza, ka Viņš to aizskartu. 23Un Viņš to neredzīgo pie rokas ņēma un to izveda ārā no tā miesta un spļāva viņa acīs un uzlika tam rokas un tam jautāja, vai tas ko redzot? 24Un acis pacēlis, tas sacīja: es redzu cilvēkus kā kokus staigājam. 25Tad Viņš atkal uzlika rokas uz viņa acīm un viņam lika acis pacelt, un viņš tapa atkal vesels un redzēja visu it skaidri. 26Un Viņš to sūtīja mājās sacīdams: neej miestā un nesaki to nevienam miestā. 27Un Jēzus un Viņa mācekļi izgāja uz Filipa Cezarejas miestiem, un vaicāja Saviem mācekļiem uz ceļa, tiem sacīdams: ko tie ļaudis saka, Mani esam? 28Bet tie atbildēja: Tu esot Jānis, tas Kristītājs; un citi: Tu esot Elija; un citi: viens no tiem praviešiem. 29Un Viņš uz tiem sacīja: bet jūs, ko jūs sakāt, Mani esam? Bet Pēteris atbildēdams uz to sacīja: Tu esi Tas Kristus. 30Un Viņš tiem stipri piekodināja, lai nevienam par Viņu neko nesaka. 31Un Viņš iesāka tos mācīt, ka Tam Cilvēka Dēlam daudz būs ciest un tapt atmestam no tiem vecajiem un augstiem priesteriem un rakstu mācītājiem un tapt nokautam un pēc trim dienām augšām celties. 32Un Viņš šo vārdu it skaidri runāja, un Pēteris, Viņu savrup vedis, iesāka Viņu apsaukt. 33Bet Viņš atgriezdamies un Savus mācekļus uzlūkodams apdraudēja Pēteri sacīdams: atkāpies no Manis, sātan! Jo tu nedomā pēc Dieva, bet pēc cilvēku prāta. 34Un tos ļaudis līdz ar Saviem mācekļiem pieaicinājis, Viņš uz tiem sacīja: kas Man grib nākt pakaļ, tas lai pats sevi aizliedz, lai ņem savu krustu un lai staigā Man pakaļ. 35Jo kas savu dzīvību grib glābt, tas to zaudēs; un kas savu dzīvību zaudē Manis un evaņģēlija dēļ, tas to izglābs. 36Jo ko tas cilvēkam palīdz, ka viņš samanto visu pasauli un tam sava dvēsele zūd? 37Jeb ko cilvēks var dot par savas dvēseles atpirkšanu? 38Jo kas Manis un Manu vārdu dēļ kaunas iekš šīs laulību pārkāpējas un grēcīgas tautas, tā paša dēļ arī Tas Cilvēka Dēls kaunēsies, kad Viņš nāks ar tiem svētiem eņģeļiem iekš Sava Tēva godības.