1Un tie nonāca viņpus jūras, Gadariešu tiesā. 2Un Viņam no laivas izejot tūdaļ sastapās no kapiem cilvēks ar nešķīstu garu; 3Tam bija sava mītne kapos, un neviens viņu nevarēja ne ar ķēdēm saistīt. 4Jo tas ar pinekļiem un ķēdēm daudzkārt bija saistīts; bet viņš salauza tās ķēdes un sarāva tos pinekļus, un neviens to nespēja valdīt. 5Un tas bija vienmēr naktīm un dienām kalnos un iekš kapiem, brēkdams un sevi ar akmeņiem sizdams. 6Bet Jēzu no tālienes ieraudzījis, tas skrēja un metās priekš Viņa zemē 7Un brēca ar stipru balsi un sacīja: kas man ar Tevi, Jēzu, Tu Dieva, tā visaugstākā, Dēls? No Dieva puses Tevi lūdzu, nemoki mani! 8Jo Viņš uz to sacīja: izej, tu nešķīstais gars, no tā cilvēka. 9Un Viņš tam jautāja: kāds tev vārds? Un tas atbildēja sacīdams: vārds man leģions, jo mēs esam daudz. 10Un tas Viņu ļoti lūdza, lai Viņš tos no tā apgabala neizdzītu. 11Bet tur pie tā kalna bija liels cūku pulks ganos. 12Un visi tie velni Viņu lūdza sacīdami: sūti mūs tais cūkās, ka tanīs ieskrienam. 13Un tūlīt Jēzus tiem to ļāva, un tie nešķīstie gari izgājuši ieskrēja tais cūkās; un tas cūku pulks no kraujas iegāzās jūrā (bet to bija pie divtūkstoš) un noslīka jūrā. 14Un tie cūku gani bēga un stāstīja pilsētā un uz lauka; un tie izgāja raudzīt, kas bija noticis. 15Un tie nāca pie Jēzus un ieraudzīja to velna apsēsto tur sēžam, apģērbtu un pie pilna prāta, to pašu, kam tas leģions bijis; un tie izbijās. 16Un tie, kas to bija redzējuši, viņiem stāstīja, kā tam velna apsēstam bija noticis, un par tām cūkām. 17Un tie sāka Viņu lūgt, lai no viņu robežām aizejot. 18Un kad Viņš kāpa laivā, tas velna apsēstais Viņu lūdza, ka pie Viņa varētu palikt. 19Bet Jēzus to neļāva, bet uz to sacīja: ej savās mājās pie tiem savējiem un stāsti tiem, kādas lietas Tas Kungs tev darījis, un kā Viņš par tevi apžēlojies. 20Un tas nogāja un sāka sludināt pa tām desmit pilsētām, ko Jēzus tam bija darījis, un visi brīnījās. 21Un kad Jēzus atkal laivā bija pārcēlies uz otru malu, tad daudz laužu pie Viņa sapulcējās, un Viņš bija jūrmalā. 22Un redzi, tad nāca viens no tiem baznīcas priekšniekiem, Jaīrus ar vārdu; un Viņu redzēdams, tas krita Viņam pie kājām, 23Un Viņu ļoti lūdza sacīdams: mana meitiņa guļ uz nāvi; lūdzams nāc un uzliec tai rokas, ka viņa top vesela un dzīvo. 24Un Viņš ar to nogāja. Un daudz ļaužu Viņam gāja pakaļ un Viņu spieda. 25Un tur bija viena sieva, tai jau divpadsmit gadus bija asinssērga. 26Un tā daudz bija cietusi no daudz ārstiem un visu savu nabadzību iztērējusi un nekādu palīdzību nebija atradusi, bet tā sērga bija vēl niknāka palikusi. 27Šī par Jēzu dzirdējusi nāca ļaužu pulkā no aizmugures un aizskāra Viņa drēbes. 28Jo tā sacīja: ja vien Viņa drēbes aizskaršu, tad tapšu vesela. 29Un tūdaļ viņas asins avots izsīka; un viņa noprata pie savām miesām, ka no tās kaites bija dziedināta. 30Un Jēzus tūdaļ pie Sevis nomanīdams, ka spēks no Viņa izgājis, apgriezās uz tiem ļaudīm un sacīja: kas Manas drēbes aizskāris? 31Un Viņa mācekļi uz Viņu sacīja: Tu redzi, ka tie ļaudis Tev virsū mācās, un Tu saki: kas Mani aizskāris? 32Un Viņš skatījās apkārt, to ieraudzīt, kas to bija darījusi. 33Bet tā sieva bīdamies un drebēdama zināja, kas pie viņas bija noticis, nāca un krita Viņa priekšā pie zemes un Viņam visu to patiesību izteica. 34Bet Viņš uz to sacīja: Mana meita, tava ticība tev palīdzējusi. Ej ar mieru un paliec vesela no tavas kaites. 35Viņam to vēl runājot, kādi no tā baznīcas priekšnieka nāca un sacīja: tava meita jau nomirusi, ko tu To Mācītāju vēl apgrūtini. 36Bet Jēzus to vārdu, ko tie teica, dzirdējis, sacīja uz to baznīcas priekšnieku: nebīsties, tici vien! 37Un Viņš neļāva nevienam Sev līdz iet kā vien Pēterim un Jēkabam un Jānim, Jēkaba brālim. 38Un Viņš nāca tā baznīcas priekšnieka namā un redzēja troksni un ļaudis daudz raudam un kaucam. 39Un Viņš iegājis uz tiem sacīja: ko jūs dariet troksni un raudiet? Tas bērns nav miris, bet guļ. 40Un tie Viņu izsmēja. Bet Viņš visus izdzina un ņēma pie Sevis tā bērna tēvu un māti un tos, kas līdz ar Viņu bija, un iegāja, kur tas bērns gulēja. 41Un Viņš satvēra tā bērna roku un sacīja uz to: talita, kūmi! Tas ir tulkots: meitiņa, Es tev saku, celies augšām! 42Un tā meitiņa tūlīt cēlās un staigāja; jo tā bija divpadsmit gadus veca. Un tie iztrūcinājās ar lielu iztrūcināšanos. 43Un Viņš tiem stipri piekodināja, ka neviens to nedabūtu zināt, un lika tai dot ēst.