1Un Viņš iesāka runāt uz tiem caur līdzībām: viens cilvēks stādīja vīna kalnu un to aplika ar sētu un raka vīna spaidu un uztaisīja torni un to izdeva dārzniekiem un nogāja citur. 2Un kad tas laiks bija, tad viņš sūtīja pie tiem dārzniekiem vienu kalpu, ka tas no tiem dārzniekiem saņemtu no tiem vīna kalna augļiem. 3Bet tie to ņēma un šauta un sūtīja tukšā atpakaļ. 4Un viņš sūtīja atkal pie tiem citu kalpu; un šo tie nomētāja ar akmeņiem un tam galvu sadauzīja un apsmietu aizsūtīja projām. 5Un viņš sūtīja atkal citu. Un šo tie nokāva. Un vēl daudz citus; un no tiem tie citus šauta un citus nokāva. 6Un viņam bija vēl viens vienīgs dēls, ko viņš mīlēja, arī to viņš beidzot pie tiem sūtīja un sacīja: taču tie kaunēsies no mana dēla. 7Bet tie dārznieki sacīja cits uz citu: šis ir tas mantinieks! Nāciet, nokausim to, tad mums būs tā mantība. 8Un tie to ņēma, nokāva un izmeta no tā vīna kalna ārā. 9Ko nu tā vīna kalna kungs darīs? Viņš nāks un nomaitās tos dārzniekus un izdos to vīna kalnu citiem. 10Vai jūs šo rakstu neesat lasījuši: tas akmens, ko tie nama taisītāji atmetuši, tas ir palicis par stūra akmeni; 11No Tā Kunga tas noticis un ir brīnums mūsu acīs? 12Un tie meklēja Viņu rokā dabūt un bijās no tiem ļaudīm, jo tie nomanīja, ka Viņš uz tiem šo līdzību bija sacījis, un Viņu atstājuši tie aizgāja. 13Un tie sūtīja pie Viņa kādus no tiem farizejiem un Erodus sulaiņiem, ka tie Viņu savaldzinātu Viņa valodā. 14Un tie nāca un uz Viņu sacīja: Mācītāj, mēs zinām, ka Tu esi patiesīgs un nebēdā par nevienu; jo Tu neuzlūko cilvēka vaigu, bet māci Dieva ceļu patiesi: vai ir brīv ķeizaram meslus dot vai ne? Vai dosim, vai nedosim? 15Bet Viņu viltību zinādams, Viņš uz tiem sacīja: kam jūs Mani kārdināt? Atnesiet Man vienu sudraba grasi, lai Es to redzu. 16Un tie atnesa. Tad Viņš uz tiem sacīja: kam ir šī zīme un tas virsraksts? Bet tie uz Viņu sacīja: ķeizara. 17Un Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: tad dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder. Un tie izbrīnījās par Viņu. 18Un tie saduceji, kas saka augšāmcelšanos neesam, nāca pie Viņa un Viņu jautāja un sacīja: 19Mācītāj, Mozus mums ir rakstījis: ja kam brālis mirst, kas sievu pamet bez bērniem, tad viņa brālim būs to sievu apņemt un savam brālim celt dzimumu. 20Tad nu bija septiņi brāļi. Un pirmais apņēma sievu un mirdams nepameta dzimumu. 21Un otrais viņu apņēma un nomira un tas arīdzan nepameta dzimumu. Un tāpat trešais. 22Un visi septiņi to apņēma un bērnus nepameta. Beidzot pēc visiem arī tā sieva nomira. 23Tad nu pie augšāmcelšanās, kad tie augšāmcelsies, kuram tā sieva būs? Jo visiem septiņiem tā bijusi par sievu. 24Bet Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: vai jūs nealojaties, tādēļ ka jūs tos rakstus neprotat, nedz Dieva spēku? 25Jo kad tie no miroņiem augšām celsies, tad tie nedz precēs, nedz taps precēti, bet tie būs itin kā tie eņģeļi, kas debesīs. 26Bet par tiem mirušiem, ka tie taps uzmodināti: vai jūs Mozus grāmatā neesat lasījuši, kā Dievs pie tā krūma uz to runājis sacīdams: Es esmu Ābraāma Dievs un Īzaka Dievs un Jēkaba Dievs? 27Dievs nav mirušu, bet dzīvu Dievs! Tad nu jūs briesmīgi alojaties. 28Un viens no tiem rakstu mācītājiem, kas bija dzirdējis, ka tie bija apjautājušies, zinādams, ka Viņš tiem bija labi atbildējis, nāca un Viņam vaicāja: kurš ir tas augstākais bauslis pār visiem? 29Bet Jēzus tam atbildēja: tas augstākais bauslis pār visiem ir: klausies Izraēl, Tas Kungs, mūsu Dievs, ir viens vienīgs Kungs. 30Un tev būs To Kungu, savu Dievu, mīlēt no visas savas sirds un no visas savas dvēseles un no visa sava prāta un no visa sava spēka, šis ir tas augstākais bauslis. 31Tas otrais, šim līdzīgs, ir tas: tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu; cita lielāka baušļa pār šiem nav. 32Un tas rakstu mācītājs uz Viņu sacīja: gan labi, Mācītāj, tas ir tiesa, ko Tu sacījis: viens vienīgs Dievs ir, un cita nav, kā Viņš vien. 33Un To mīlēt no visas sirds un no visa prāta un no visas dvēseles un no visa spēka, un tuvāku mīlēt kā sevi pašu, tas ir vairāk nekā visi dedzināmie upuri un citi upuri. 34Un Jēzus redzēdams, ka tas gudri bija atbildējis, uz to sacīja: tu neesi tālu no Dieva valstības. Un neviens nedrīkstēja vairs Viņu jautāt. 35Un Jēzus atbildēja un sacīja, mācīdams Dieva namā: kā tie rakstu mācītāji saka, ka Kristus esot Dāvida dēls? 36Jo tas pats Dāvids ir sacījis caur Svēto Garu: Tas Kungs ir sacījis uz manu Kungu: sēdies pa Manu labo roku, tiekams Es Tavus ienaidniekus lieku par pameslu Tavām kājām. 37Kad nu Dāvids pats Viņu sauc par Kungu, kā tad tas ir viņa dēls? Un daudz ļaužu Viņu labprāt dzirdēja. 38Un Viņš Savā mācībā uz tiem sacīja: sargājaties no tiem rakstu mācītājiem, kam tīk garos svārkos staigāt un uz tirgiem tapt sveicinātiem, 39Un baznīcās jo augstos krēslos sēdēt un jo augstā vietā viesībās; 40Kas atraitņu namus aprij un taisnojās ar savām garām lūgšanām. Šie dabūs jo grūtu sodību. 41Un Jēzus sēdās Dieva šķirstam pretī un lūkoja, kā tie ļaudis naudu meta Dieva šķirstā; un daudz bagāti iemeta daudz. 42Un viena nabaga atraitne nāca un iemeta divas artavas, tas ir viens kvadrants. 43Un Viņš Savus mācekļus aicināja un uz tiem sacīja: patiesi, Es jums saku, šī nabaga atraitne vairāk ir iemetusi nekā visi, kas Dieva šķirstā ir metuši. 44Jo visi no savas bagātības ir metuši; bet šī no savas nabadzības ir iemetusi visu, kas tai bija, visu savu padomu.