1Un kad tie tuvu pie Jeruzālemes nāca, pie Betvagus un Betanijas, pie Eļļas kalna, tad Viņš sūtīja divus no Saviem mācekļiem, 2Un uz tiem sacīja: noejat tanī miestā, kas jūsu priekšā, un iegājuši jūs tūdaļ atradīsiet piesietu kumeļu, uz kā vēl neviens cilvēks nav sēdējis. Atraisījuši to atvediet. 3Un ja kas jums sacīs: Kāpēc jūs to dariet? Tad atsakāt: Tam Kungam tā vajag; un tūdaļ tas to atsūtīs šurp. 4Un tie nogāja un atrada to kumeļu ārā pie durvīm piesietu uz ielas, un to atraisīja. 5Un kādi no tiem, kas tur stāvēja, uz viņiem sacīja: Ko jūs darāt, ka atraisiet to kumeļu? 6Un viņi uz tiem sacīja, kā Jēzus bija pavēlējis. Un tie tos atlaida. 7Un viņi to kumeļu atveda pie Jēzus un savas drēbes uzlika un To sēdināja virsū. 8Un daudzi savas drēbes izklāja uz ceļu; un citi zarus cirta no kokiem un tos izkaisīja uz ceļu. 9Un tie, kas gāja priekšā un pakaļā, kliedza un sauca: Ozianna, slavēts, kas nāk Tā Kunga Vārdā! 10Slavēta ir mūsu tēva Dāvida valstība, kas nāk! Ozianna augstībā! 11Un Jēzus iegāja Jeruzālemē un Dieva namā. Un kad Viņš visu visapkārt bija uzlūkojis, un jau vakars bija, tad Viņš izgāja ar tiem divpadsmit uz Betaniju. 12Un otrā dienā, kad tie no Betanijas izgāja, tad Viņam gribējās ēst. 13Un no tālienes redzēdams vienu vīģes koku, kam lapas bija, Viņš nāca, lai Viņš tanī ko atrastu; un pie tā piegājis Viņš neatrada nenieka kā vien lapas: jo nebija vīģu laiks. 14Un Jēzus uzrunāja un uz to sacīja: Lai neviens nemūžam vairs neēd augļus no tevis. Un Viņa mācekļi klausījās. 15Un tie nāca uz Jeruzālemi, un Dieva namā iegājis Viņš iesāka izdzīt visus, kas pārdeva un pirka Dieva namā, un apgāza to mijēju galdus un to baložu pārdevēju krēslus. 16Un neļāva nevienu lietu nest caur Dieva namu. 17Un mācīja un uz tiem sacīja: vai nav rakstīts: Mans nams taps nosaukts lūgšanas nams visām tautām? Bet jūs to esat darījuši par slepkavu bedri. 18Un tie rakstu mācītāji un augstie priesteri to dzirdēja un meklēja, kā Viņu nomaitātu; jo tie bijās no Viņa, tāpēc ka visi ļaudis izbrīnījās par Viņa mācību. 19Un kad vakars metās, tad Viņš izgāja no pilsētas ārā. 20Un no rīta agrumā garām iedami tie redzēja to vīģes koku nokaltušu no pašām saknēm. 21Pēteris atminējies uz Viņu sacīja: Mācītāj, redzi, tas vīģes koks, ko Tu esi nolādējis, tas ir nokaltis. 22Un Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: ticat uz Dievu. 23Jo patiesi, Es jums saku: ja kas šim kalnam sacīs: celies un meties jūrā! un nešaubīsies savā sirdī, bet ticēs, ka notiks, ko viņš saka: tad viņam notiks, ko viņš saka. 24Tāpēc Es jums saku: visu, ko jūs lūgdami lūgsiet, ticat, ka jūs dabūsiet, tad tas jums notiks. 25Un kad jūs stāvat, Dievu lūgdami, tad piedodat, ja jums kas ir pret kādu, lai arī jūsu Tēvs, kas debesīs, jums piedod jūsu noziegumus. 26Bet ja jūs nepiedodat, tad arī jūsu Tēvs debesīs jūsu noziegumus nepiedos. 27Un tie nāca atkal uz Jeruzālemi, un Viņam Dieva namā staigājot, nāca pie Viņa tie augstie priesteri un rakstu mācītāji un tie vecaji, 28Un uz To sacīja: kādā varā Tu šo visu dari? Un kas Tev šo varu devis, ka Tu to dari? 29Bet Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: Es arīdzan jums vienu vārdu vaicāšu, un atbildiet Man; tad Es jums arīdzan sacīšu, kādā varā Es to daru. 30Vai Jāņa kristība bija no debesīm, vai no cilvēkiem? Atbildiet Man. 31Un tie domāja savā starpā un sacīja: ja mēs sakām: no debesīm, tad Viņš sacīs: Kāpēc tad jūs viņam neesat ticējuši? 32Bet ja sacīsim: no cilvēkiem,- viņi bijās no tiem ļaudīm. Jo visi to Jāni turēja, ka tas patiesi pravietis bijis. 33Un tie atbildēja un uz Jēzu sacīja: mēs nezinām. Un Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: tad Es arīdzan jums nesaku, kādā varā Es to daru.