1Kad nu Viņš tiem ļaudīm dzirdot visus Savus vārdus bija pabeidzis, tad Viņš iegāja Kapernaūmā. 2Bet viena virsnieka kalps, ko tas turēja mīļu, gulēja slims uz miršanu. 3Bet kad tas par Jēzu dzirdēja, tad tas nosūtīja pie Viņa Jūdu vecajus, un Viņu lūdza, lai nāktu, viņa kalpam palīdzēt. 4Un pie Jēzus nogājuši, tie Viņu mīļi lūdza sacīdami: viņš ir vērts, ka Tu viņu paklausi. 5Jo viņš mīļo mūsu tautu un mums ir uztaisījis šo baznīcu. 6Un Jēzus gāja tiem līdz; bet kad Viņš vairs nebija tālu no tā nama, tad tas virsnieks draugus pie Viņa sūtīja, Tam sacīdams: Kungs, nepūlējies, jo es neesmu cienīgs, ka Tu nāci apakš mana jumta. 7Tāpēc arī pats sevi neesmu turējis cienīgu pie Tevis nākt; bet saki tik vienu vārdu, tad mans kalps taps vesels. 8Jo arī es esmu cilvēks, apakš valdīšanas stāvēdams, un apakš manis ir karavīri, un es saku šim: ej, tad viņš iet; un otram: nāc, tad viņš nāk; un savam kalpam: dari to, tad viņš dara. 9Bet Jēzus to dzirdējis, par viņu brīnījās un atgriezdamies sacīja uz tiem ļaudīm, kas Viņam gāja pakaļ: Es jums saku: tādu ticību ne pat iekš Izraēla neesmu atradis. 10Un tie, kas bija sūtīti, atgriezušies uz māju atrada to vājo kalpu veselu. 11Un pēc tam notikās, ka Viņš gāja uz vienu pilsētu ar vārdu Naīne, un daudz no Viņa mācekļiem gāja līdz un daudz ļaužu. 12Bet kad Viņš tuvu pie pilsētas vārtiem bija nācis, lūk, tad iznesa vienu mironi, kas bija savas mātes vienīgais dēls, un tā bija atraitne, un liels pulks pilsētnieku tai gāja līdz. 13Un to redzējis Tas Kungs par to iežēlojās un uz to sacīja: neraudi! 14Un piegājis aizskāra zārku, un tie nesēji apstājās, un Viņš sacīja: jaunekli, Es tev saku, celies augšām. 15Un tas mironis cēlās sēdus un iesāka runāt, un Viņš to atdeva viņa mātei. 16Un bailība uzgāja visiem, un tie teica Dievu sacīdami: liels pravietis mūsu starpā ir cēlies, un Dievs Savus ļaudis uzlūkojis. 17Un šī slava no Viņa izpaudās pa visu Jūdu zemi un visapkārt. 18Un Jānim viņa mācekļi pasludināja par visām šīm lietām. 19Un Jānis ataicināja divus no saviem mācekļiem un tos sūtīja pie Jēzus sacīdams: vai Tu esi Tas, kam būs nākt, jeb vai mums būs citu gaidīt? 20Bet tie vīri pie Viņa nogājuši sacīja: Jānis, tas Kristītājs, mūs pie Tevis sūtījis sacīdams: vai Tu esi Tas, kam būs nākt, jeb vai mums būs citu gaidīt? 21Bet tanī pašā stundā Viņš daudz darīja veselus no sērgām un sāpēm un ļauniem gariem, un daudz akliem Viņš dāvināja gaismu. 22Un Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: ejat un atsakāt Jānim, ko esat redzējuši un dzirdējuši, ka akli redz, tizli iet, spitālīgi top šķīsti, kurli dzird, miroņi top uzmodināti, nabagiem prieka vārds top sludināts; 23Un svētīgs ir, kas pie Manis neapgrēcinājās. 24Un Jāņa vēstnešiem aizejot, Viņš iesāka runāt uz tiem ļaudīm par Jāni: ko esat izgājuši tuksnesī skatīties? Vai niedri, ko vējš šauba? 25Jeb ko esat izgājuši redzēt? Vai cilvēku, mīkstās drēbēs apģērbtu? Redzi, tie, kas dārgās drānās un kārībā dzīvo, ir ķēniņu namos. 26Jeb ko esat izgājuši redzēt? Vai pravieti? Tiešām, Es jums saku, tas arī augstāks nekā pravietis. 27Šis ir, par ko rakstīts: redzi, Es sūtu Savu eņģeli Tavā priekšā, kas Tavu ceļu sataisīs Tavā priekšā. 28Jo Es jums saku: no visiem, kas dzimuši no sievām, neviens pravietis nav lielāks pār Jāni, to Kristītāju; bet tas mazākais Dieva valstībā ir lielāks pār viņu. 29Un visi ļaudis, kas Viņu dzirdēja, un tie muitnieki apliecināja, ka Dievs taisns, likdamies kristīties ar Jāņa kristību. 30Bet tie farizeji un bauslības mācītāji Dieva padomu par sev pašiem ir iznīcinājuši, nelikdamies no viņa kristīties. 31Bet Tas Kungs sacīja: kam šās cilts ļaudis līdzināšu, un kam tie ir līdzinājami? 32Tie ir līdzinājami bērniem, kas sēž uz tirgus, un viens otram uzsauc un saka: mēs jums esam stabulējuši, un jūs neesat dejojuši; mēs jums dziedājuši raudu dziesmas, un jūs neesat raudājuši. 33Jo Jānis tas Kristītājs, ir nācis, nedz maizi ēzdams nedz vīnu dzerdams, un jūs sakāt: viņam ir velns. 34Tas Cilvēka Dēls ir nācis, ēd un dzer, un jūs sakāt: redzi, šis cilvēks ir rijējs un vīna dzērājs, muitnieku un grēcinieku draugs. 35Un gudrība top taisnota no visiem saviem bērniem. 36Bet kāds no farizejiem Viņu lūdza, ka Viņš pie tā ēstu, un Viņš tā farizeja namā iegājis apsēdās. 37Un redzi, tanī pilsētā viena sieva, kas bija grēciniece, dzirdējusi, ka Viņš tā farizeja namā pie galda sēžot, atnesa akmens trauciņu ar dārgām zālēm, 38Un stāvēja aiz Viņa pie Viņa kājām, raudāja un iesāka slapināt Viņa kājas ar savām asarām, un ar saviem galvas matiem nožāvēja un skūpstīja Viņa kājas un tās svaidīja ar tām zālēm. 39Bet tas farizejs, kas Viņu bija aicinājis, to redzēdams sacīja pats pie sevis: kad šis būtu pravietis, tad Viņš zinātu, kas šī tāda sieva, kas Viņu aizskar, jo tā ir grēciniece. 40Un Jēzus atbildēdams uz to sacīja: Sīmani, Man tev kas jāsaka; viņš atbildēja: Mācītāj, saki. 41Jēzus sacīja: vienam naudas aizdevējam bija divi parādnieki; viens tam bija parādā piecsimt grašus, un otrs piecdesmit. 42Kad nu tie nespēja atdot, tad viņš abiem diviem atlaida. Kurš tad no tiem, saki jel, to vairāk mīlēs? 43Bet Sīmanis atbildēdams sacīja: man šķiet tas, kam viņš vairāk atlaidis. Bet Viņš uz to sacīja: tu pareizi esi spriedis. 44Un griezies pie tās sievas Viņš uz Sīmani sacīja: vai tu šo sievu redzi? Es esmu nācis tavā namā, tu Man ūdeni neesi devis priekš Manām kājām, bet šī ar savām asarām Manas kājas slapinājusi un ar saviem galvas matiem nožāvējusi. 45Tu Mani neesi skūpstījis, bet šī, kamēr tā ir iekšā nākusi, nav mitējusies Manas kājas skūpstīt. 46Ar eļļu tu neesi svaidījis Manu galvu, bet šī ar zālēm ir svaidījusi Manas kājas. 47Tādēļ Es tev saku: viņas grēki, kuru bija daudz, ir piedoti, jo tā daudz ir mīlējusi; bet kam maz top piedots, tas mīl maz. 48Un Viņš uz to sacīja: tev tavi grēki piedoti. 49Un tie, kas līdz pie galda sēdēja, iesāka pie sev pašiem sacīt: kas Tas tāds, kas arī grēkus piedod? 50Bet Viņš uz to sievu sacīja: tava ticība tev palīdzējusi. Ej ar mieru.