1Bet Jēzus, Svēta Gara pilns, nāca atpakaļ no Jardānes un no Tā Gara tapa vests tuksnesī. 2Tur Viņš četrdesmit dienas no velna tapa kārdināts; un tanīs dienās nebaudīja nenieka, un kad tās bija pagājušas, tad pēc Viņam gribējās ēst. 3Un velns uz Viņu sacīja: ja Tu esi Dieva Dēls, tad saki šim akmenim, lai tas top par maizi. 4Bet Jēzus tam atbildēja un sacīja: stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikviena Dieva vārda. 5Un velns Viņu veda uz ļoti augstu kalnu un Tam rādīja visas pasaules valstis vienā acumirklī. 6Un velns uz Viņu sacīja: es Tev došu visu šo varu un šo godību, jo tā man ir nodota, un kam es gribu, tam es to dodu. 7Kad Tu nu mani pielūgsi, tad viss tas būs Tavs. 8Un Jēzus tam atbildēja sacīdams: atkāpies no Manis; jo stāv rakstīts: tev būs pielūgt To Kungu, savu Dievu, un Viņam vien kalpot. 9Un tas Viņu veda uz Jeruzālemi, un Viņu cēla Dieva nama jumta galā un sacīja uz Viņu: ja Tu esi Dieva Dēls, tad nolaidies no šejienes zemē. 10Jo stāv rakstīts: Viņš Saviem eņģeļiem par Tevi pavēlēs, Tevi pasargāt, 11Un tie Tevi uz rokām nesīs, ka Tu savu kāju pie akmens nepiedauzīsi. 12Un Jēzus atbildēja un uz to sacīja: ir sacīts: tev To Kungu, savu Dievu, nebūs kārdināt. 13Un velns visu savu kārdināšanu beidzis, no Viņa atstājās līdz savam laikam. 14Un Jēzus Gara spēkā griezās atpakaļ uz Galileju, un Viņa slava izpaudās pa visu apkārtēju zemi. 15Un Viņš mācīja viņu baznīcās un tapa slavēts no visiem. 16Un Viņš nāca uz Nacareti, kur bija audzināts, un pēc Sava ieraduma svētdienā iegāja baznīcā, un Viņš pacēlās lasīt. 17Un Viņam deva pravieša Ezaijas grāmatu, un to grāmatu atvēris, Viņš atrada to vietu, kur bija rakstīts: 18Tā Kunga gars ir uz Manis, tāpēc Viņš Mani svaidījis, nabagiem sludināt prieka vēsti, tos, kam sagrauztas sirdis, dziedināt, cietuma ļaudīm sludināt atsvabināšanu, un akliem gaismu, salauztos palaist vaļā, 19Pasludināt Tā Kunga žēlastības gadu. 20Un to grāmatu aiztaisījis, Viņš to deva tam sulainim un apsēdās. Un visi, kas tur bija baznīcā, savas acis meta uz Viņu. 21Un Viņš iesāka uz tiem sacīt: šodien šis raksts ir piepildīts jūsu ausīs. 22Un visi Viņam deva liecību un brīnījās par tādiem žēlastības vārdiem, kas no Viņa mutes izgāja, un sacīja: vai šis nav Jāzepa dēls? 23Un Viņš uz tiem sacīja: jūs laikam gan uz Mani sacīsiet šo sakāmu vārdu: ārsts, dziedini pats sevi! Visu, ko esam dzirdējuši, kā noticis Kapernaūmā, to dari arī še Savā tēva pilsētā. 24Un Viņš sacīja: patiesi, Es jums saku: neviens pravietis nav pieņēmīgs savā tēva pilsētā. 25Bet tiešām, Es jums saku: Daudz atraitņu bija Elijas laikā iekš Izraēla, kad debess bija aizslēgta trīs gadus un sešus mēnešus, ka liels bads uzgāja visai tai zemei. 26Un Elija nekļuva sūtīts pie nevienas no tām, kā vien pie vienas atraitnes uz Sareptu Sidonijā. 27Un daudz spitālīgu bija pravieša Elizas laikā iekš Izraēla, un neviens no tiem netapa šķīstīts, kā vien Naēmans no Sīrijas. 28Un to dzirdēdami, visi baznīcā tapa dusmu pilni. 29Un cēlušies To izstūma no pilsētas ārā un veda uz kalna malu, kur viņu pilsēta stāvēja, ka To nogāztu zemē. 30Un caur viņu vidu iedams Viņš aizgāja. 31Un Viņš nogāja uz Kapernaūmu, Galilejas pilsētu, un tos mācīja svētdienās, 32Un tie ļoti brīnījās par Viņa mācību, jo Viņa vārdi bija vareni. 33Un tur baznīcā bija viens cilvēks, tam bija nešķīsta velna gars, un tas brēca stiprā balsī 34Sacīdams: vai! kas mums ar Tevi, Jēzu no Nacaretes? Vai Tu esi nācis, mūs nomaitāt? Es Tevi pazīstu, kas Tu esi, Tas Dieva Svētais. 35Un Jēzus to apdraudēja sacīdams: paliec klusu un izej no tā. Un tas velns to raustīja viņu vidū un izgāja no tā, tam neko ļauna nepadarījis. 36Un izbailes uznāca visiem un tie runāja savā starpā sacīdami: kas tas par vārdu? Jo Viņš ar varu un spēku pavēl nešķīstiem gariem, un tie atstājās. 37Un Viņa slava izgāja pa visu apkārtēju zemi. 38Un cēlies no tās baznīcas, Viņš nonāca Sīmaņa namā. Bet Sīmaņa sievas māte gulēja ar grūtu drudzi, un tie viņas dēļ To lūdza. 39Un Viņš galvgalā pie tās piestājies apdraudēja to drudzi un tas no tās atstājās; un tā tūdaļ cēlās un viņiem kalpoja. 40Un kad saule bija nogājusi, tad visi, kam bija neveseli ar dažādām sērgām, tos noveda pie Viņa; un Viņš ikkatram no tiem rokas uzlika un tos dziedināja. 41Un tur arī velni no daudziem atstājās, brēkdami un sacīdami: Tu esi Kristus, Dieva Dēls! Un Viņš tos apdraudēja un tiem neļāva teikt, ka tie zināja, Viņu esam Kristu. 42Un gaismai austot viņš iziedams gāja uz tuksnesi. Un tie ļaudis viņu meklēja un pie viņa nogāja un viņu turēja, lai no tiem neaizietu. 43Un viņš uz tiem sacīja: arī tām citām pilsētām man pienākas sludināt Dieva valstības priecas mācību, jo tāpēc es esmu sūtīts. 44Un viņš sludināja Galilejas baznīcās.