1Un viss viņu pulks cēlās un noveda Viņu pie Pilatus, 2Un iesāka Viņu apsūdzēt sacīdami: šo mēs atrodam, ka Viņš mūsu tautu sajauc un aizliedz ķeizaram metekli(nodokli) dot sacīdams: Viņš esot Kristus, viens Ķēniņš. 3Un Pilatus Viņam vaicāja sacīdams: vai Tu esi Jūdu ķēniņš? Un Viņš atbildēdams uz to sacīja: tu to saki. 4Bet Pilatus sacīja uz tiem augstiem priesteriem un tiem ļaudīm: es nekādas vainas neatrodu pie šā cilvēka. 5Bet tie tam stāvēja virsū un sacīja: Viņš tos ļaudis skubina uz dumpi, mācīdams pa visu Jūdu zemi, iesākdams no Galilejas līdz šejienei. 6Bet kad Pilatus Galileju dzirdēja, tad tas vaicāja, vai Viņš esot no Galilejas? 7Un dabūjis zināt, ka Viņš piederot apakš Erodus tiesas, tas Viņu nosūtīja pie Erodus, kas tanīs dienās arīdzan bija Jeruzālemē. 8Bet kad Erodus Jēzu redzēja, tad tas tapa ļoti līksms. Jo tas jau sen labprāt Viņu gribēja redzēt, tādēļ ka tas daudz par Viņu bija dzirdējis un cerēja kādu zīmi no Viņa redzēt. 9Un tas dažādas lietas vaicāja no Viņa. Bet Viņš tam neatbildēja nenieka. 10Un tie augstie priesteri un rakstu mācītāji stāvēja un Viņu apsūdzēja gauži. 11Bet Erodus ar savu pils saimi Viņu nicināja un apmēdīja, un tam baltu drēbi apvilka un to sūtīja atpakaļ pie Pilatus. 12Tanī dienā Pilatus un Erodus palika par draugiem, jo papriekš tie savā starpā bija ienaidā. 13Un Pilatus, saaicinājis tos augstos priesterus un virsniekus un tos ļaudis, 14Uz tiem sacīja: jūs šo cilvēku pie manis esat atveduši, ka Viņš tos ļaudis novēršot, un redziet, es Viņu esmu jūsu priekšā izklausinājis un pie tā cilvēka neesmu atradis it nekādas vainas, par ko jūs Viņu apsūdzat; 15Un Erodus arī ne; jo tas Viņu pie mums atpakaļ sūtījis, un redzi, Viņš nekā nav darījis, ar ko nāvi būtu pelnījis. 16Tāpēc es Viņu gribu pārmācīt un atlaist. 17Un uz svētkiem tam vajadzēja viņiem vienu cietumnieku atlaist. 18Bet viss tas pulks brēca un sacīja: nost ar šo un atlaidi mums Barabu! 19Tas kāda dumpja dēļ, kas pilsētā bija noticis, un slepkavības dēļ bija iemests cietumā. 20Tad Pilatus atkal viņus uzrunāja un gribēja Jēzu atlaist. 21Bet tie sauca un sacīja: sit Viņu krustā, sit Viņu krustā! 22Bet viņš trešu reiz uz tiem sacīja: ko tad Šis ļauna darījis? Es pie Viņa nekādas nāves vainas neatrodu; tāpēc es Viņu gribu pārmācīt un atlaist. 23Bet tie tam mācās virsū ar lielu brēkšanu lūgdami, ka Viņš taptu krustā sists, un viņu brēkšana pārspēja. 24Tad Pilatus nosprieda, lai viņu lūgšanas notiek. 25Un viņš tiem atlaida to, kas dumpja un slepkavības dēļ cietumā bija iemests, ko tie bija izlūgušies, bet Jēzu tas nodeva viņu prātam. 26Un kad Viņu aizveda, tad tie saņēma vienu no Ķirenes, vārdā Sīmani, kas nāca no lauka, un uzlika tam to krustu, ka tas to Jēzum pakaļ nestu. 27Bet liels ļaužu un sievu pulks Viņam gāja pakaļ, tās Viņu žēloja un apraudāja. 28Bet Jēzus uz tām atgriezās un sacīja: Jūs Jeruzālemes meitas, neraudāt par Mani, bet raudāt pašas par sevi un par saviem bērniem. 29Jo redziet, nāks dienas, kad sacīs: svētīgas ir tās neauglīgās un tās miesas, kas nav bērnus nesušas, un tās krūtis, kas nav zīdījušas. 30Tad tie iesāks sacīt uz tiem kalniem: krītiet uz mums! un uz tiem pakalniem: apklājiet mūs! 31Jo kad to dara pie zaļa koka, kas tad vēl notiks pie sakaltuša? 32Bet divi citi ļauna darītāji arīdzan tapa novesti, ka taptu nomaitāti līdz ar Viņu. 33Un kad tie nāca uz to vietu, ko sauc par pieres vietu, tad tie tur sita krustā Viņu un tos ļauna darītājus, vienu pa labo un otru pa kreiso roku. 34Bet Jēzus sacīja: Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara. Un tie, Viņa drēbes dalīdami, kauliņus par tām meta. 35Un tie ļaudis stāvēja skatīdamies. Bet tie virsnieki savā starpā Viņu apsmēja sacīdami: Viņš citiem palīdzējis, lai palīdzās pats Sev, ja šis ir Kristus, tas Dieva izredzētais. 36Un arī tie karavīri Viņu apmēdīja, piegāja un Viņam etiķi atnesa 37Un sacīja: ja Tu esi tas Jūdu ķēniņš, tad palīdzies pats Sev. 38Un virsraksts pār Viņu bija rakstīts ar Grieķu, Romiešu un Ebreju rakstiem: šis ir tas Jūdu ķēniņš. 39Bet viens no tiem pakārtiem ļauna darītājiem Viņu zaimoja, sacīdams: ja Tu esi Kristus, tad palīdzi Sev pašam un mums. 40Bet tas otrais to aprāja un sacīja: un tu arīdzan nebīsties no Dieva, kas esi tanī pašā sodībā! 41Un tomēr mums gan pareizi notiek. Jo mēs dabūjam, ko esam nopelnījuši ar saviem darbiem, bet šis nekā ļauna nav darījis. 42Un viņš uz Jēzu sacīja: Kungs, piemini mani, kad Tu nāksi Savā valstībā. 43Un Jēzus uz to sacīja: patiesi, Es tev saku: šodien tu būsi ar Mani paradīzē! 44Un tas bija ap sesto stundu, tad tapa tumšs pār visu to zemi līdz devītajai stundai. 45Un saule tapa aptumšota, un tas priekškaramais auts Dieva namā pārplīsa vidū pušu. 46Un Jēzus sauca ar skaņu balsi un sacīja: Tēvs, Es Savu garu nododu Tavās rokās. Un to sacījis Viņš dvēseli izlaida. 47Un tas kapteinis redzēdams, kas notika, Dievu teica un sacīja: patiesi, šis ir bijis taisns cilvēks. 48Un visi, kas tur klātu bija un redzēja, kas tur notika, tie sita pie krūtīm un griezās atpakaļ. 49Bet visi Viņa mīļie stāvēja no tālienes un tās sievas, kas ar Viņu bija nākušas no Galilejas un šās lietas redzēja. 50Un redzi, viens vīrs, Jāzeps vārdā, kas bija runas kungs, labs un taisns vīrs, 51(Šis nebija piemeties viņu padomam un darīšanai,) no Arimatijas, Jūdu pilsētas, kas arī pats gaidīja uz Dieva valstību, 52Šis piegājis pie Pilatus lūdza Jēzus miesas, 53Un tās noņēma, ietina smalkā audeklī un ielika kapā, kas bija izcirsts klintī, kur vēl neviens nebija glabāts. 54Un tā bija tā sataisāmā diena, un svētdiena jau iesākās. 55Un tās sievas, kas ar Viņu bija nākušas no Galilejas, arīdzan gāja pakaļ un skatījās uz to kapu, un kā Viņa miesas tapa noliktas. 56Un atpakaļ griezušās tās sataisīja smaržīgas svaidāmas zāles, un to svēto dienu tās bija klusu pēc bauslības.