1Un Viņš uz tiem mācekļiem sacīja: bez tā tas nebūs, ka apgrēcības nenāk, bet vai tam, caur ko tās nāk. 2Tam būtu labāki, ka tam dzirnu akmeni piekārtu pie kakla, un to iemestu jūrā, nekā tas vienu no šiem mazajiem apgrēcinātu. 3Sargājaties paši! Bet ja tavs brālis grēko pret tevi, tad pamāci to; un ja tas atgriežas, tad piedod tam. 4Un ja tas ikdienas septiņ reiz grēko pret tevi un ikdienas septiņ reiz griezīsies pie tevis sacīdams: tas man ir žēl; tad tev būs viņam piedot. 5Un tie apustuļi uz To Kungu sacīja: vairo mums ticību. 6Bet Tas Kungs sacīja: ja jums ticība būtu kā sinepju graudiņš, tad jūs varētu sacīt uz šo vīģes koku: izraujies ar saknēm un dēsties jūrā; un tas jums paklausītu. 7Un ja kādam jūsu starpā ir kalps, kas viņam ar un gana, vai viņš tam, kad tas no lauka nāk, sacīs: nāc tūdaļ un apsēdies? 8Vai viņš tam nesacīs tā: sataisi man, ko es šo vakaru ēdīšu, apjozies un kalpo man, kamēr es ēdu un dzeru, un pēc tam arī tu ēdīsi un dzersi? 9Vai viņš tam kalpam pateiksies, ka tas ir darījis, kas tam bija pavēlēts? Nedomāju. 10Tā arī jūs, kad jūs visu esat darījuši, kas jums pavēlēts, tad sakāt: mēs esam nelietīgi kalpi, jo kas mums pienācās darīt, to esam darījuši. 11Un notikās, ka iedams uz Jeruzālemi Viņš staigāja vidū caur Samariju un Galileju. 12Un kad Viņš kādā pilsētiņā nāca, tad Viņam desmit spitālīgi vīri sastapās, tie stāvēja no tālienes, 13Paceldami savu balsi, un sacīja: Jēzu, mīļais Kungs, apžēlojies par mums! 14Un tos redzējis, Viņš uz tiem sacīja: ejat un rādieties tiem priesteriem. Un notikās, ka tie aizejot tapa šķīsti. 15Bet viens no tiem, redzēdams, ka viņš tapis šķīsts, griezās atpakaļ un teica Dievu ar skaņu balsi, 16Un krita uz savu vaigu pie Viņa kājām un Viņam pateicās; un tas bija viens Samarietis. 17Un Jēzus atbildēja un sacīja: vai desmit nav tapuši šķīsti? Bet kur tad tie deviņi? 18Vai tad cits neviens nav atradies, kas atpakaļ būtu griezies un Dievam godu devis, kā vien šis svešinieks? 19Un Viņš uz to sacīja: celies un ej, tava ticība tev ir palīdzējusi. 20Un vaicāts no tiem farizejiem, kad Dieva valstība nāks, Viņš tiem atbildēja un sacīja: Dieva valstība nenāk ārīgi nomanama. 21Un arī nesacīs: redzi, še, vai: redzi, tur; jo redzi, Dieva valstība ir iekš jums. 22Un Viņš sacīja uz tiem mācekļiem: nāks dienas, kad jūs vēlēsities vienu no Tā Cilvēka Dēla dienām redzēt, un neredzēsiet. 23Un tie uz jums sacīs: redzi, še! Vai redzi, tur! Bet nenoejat, nedz dzenaties tam pakaļ. 24Jo itin kā zibens, kas zibinādams spīd no viena debess gala līdz otram debess galam, tā arīdzan būs Tas Cilvēka Dēls Savā dienā. 25Bet papriekš Viņam būs daudz ciest un tapt atmestam no šīs cilts. 26Un itin kā bija Noās dienās, tā arīdzan būs Tā Cilvēka Dēla dienās. 27Tie ēda, dzēra, precēja un tapa precēti līdz tai dienai, kur Noā šķirstā iegāja, un grēku plūdi nāca un visus noslīcināja. 28Un it kā notikās Lata dienās: tie ēda, dzēra, pirka, pārdeva, dēstīja, uztaisīja ēkas; 29Bet tai dienā, kad Lats izgāja no Sodomas, tad uguns un sērs lija no debess un visus nomaitāja. 30It tāpat būs tai diena, kur Tas Cilvēka Dēls parādīsies. 31Tanī dienā, kas būs uz jumta un viņa rīki namā, tas lai nekāpj zemē, tos paņemt; un tāpat, kas ir uz lauka, lai negriežās atpakaļ. 32Pieminiet Lata sievu. 33Ja kas meklēs savu dzīvību paturēt, tas to zaudēs, un ja kas to zaudēs, tas to paturēs dzīvu. 34Es jums saku: tanī naktī divi būs vienā gultā, viens taps pieņemts un otrs atstāts. 35Divas kopā mals, - viena taps pieņemta un otra atstāta. 36Divi būs laukā, viens taps pieņemts un otrs atstāts. 37Un tie atbildēja un uz Viņu sacīja: kurā vietā, Kungs? Bet Viņš uz tiem sacīja: kur ir maita, tur sakrāsies ērgļi.