1Un Viņš sacīja arī uz Saviem mācekļiem: Kādam bagātam vīram bija nama turētājs, un tas viņa priekšā tapa apsūdzēts, ka viņa mantu esot izšķērdējis. 2Un to aicinājis, viņš uz to sacīja: kā es to dzirdu par tevi? Atbildi par savu nama turēšanu; jo tu joprojām nevari būt nama valdītājs. 3Bet tas nama turētājs runāja pats pie sevis: ko nu darīšu? Mans kungs man atņem nama valdīšanu. Rakt nespēju, diedelēt kaunos. 4Es zinu, ko darīšu, kad no amata topu nocelts, lai tie mani uzņem savos namos. 5Un saaicinājis visus sava kunga parādniekus, viņš sacīja uz to pirmo: cik tu manam kungam esi parādā? 6Un tas sacīja: simts mucu eļļas. Un viņš uz to sacīja: ņem savu grāmatu, sēdies un raksti tūdaļ piecdesmit. 7Tad viņš uz to otru sacīja: bet tu, cik tu esi parādā? Un tas sacīja: simts mēru kviešu. Un viņš uz to sacīja: ņem savu grāmatu un raksti astoņdesmit. 8Un Tas Kungs uzteica to netaisno nama turētāju, ka tas gudri bija darījis; jo šīs pasaules bērni ir gudrāki savā kārtā nekā tie gaismas bērni. 9Un ir Es jums saku: dariet sev draugus no tās netaisnās mantas, ka tie, kad jums nu pietrūkst, jūs uzņem tais mūžīgos dzīvokļos. 10Kas vismazākā lietā ir uzticīgs, tas arīdzan lielākā ir uzticīgs; bet kas vismazākā ir netaisns, tas arī lielākā ir netaisns. 11Ja tad jūs pie netaisnās mantas neesat uzticīgi, kas jums uzticēs patieso? 12Un kad jūs iekš svešas lietas neesat uzticīgi, kas jums dos jūsu pašu? 13Neviens kalps nevar kalpot diviem kungiem; jo tas vienu ienīdēs un otru mīlēs, jeb vienam pieķersies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai. 14Bet šo visu arī tie farizeji dzirdēja, kas mantu mīlēja, un tie Viņu apsmēja. 15Un Viņš uz tiem sacīja: jūs esat tie, kas paši taisnojās cilvēku priekšā, bet Dievs pazīst jūsu sirdis; jo kas cilvēku starpā ir augsts, tas ir negantība Dieva priekšā. 16Bauslība un pravieši ir līdz Jānim; no tā laika Dieva valstības evaņģēlijs top sludināts, un ikkatrs ar varu laužās tur iekšā. 17Vieglāki ir, ka debess un zeme zūd, nekā no bauslības viena rakstu zīmīte zustu. 18Ikviens, kas no savas sievas šķirās un precē citu, tas pārkāpj laulību, un ikviens, kas vienu no vīra atšķirtu precē, tas pārkāpj laulību. 19Kāds bagāts vīrs bija, tas ģērbās ar purpuru un dārgu audekli, un dzīvoja ikdienas kārumā un līksmībā. 20Bet arī kāds nabags bija, vārdā Lācarus, tas gulēja priekš viņa durvīm, pilns ar vātīm, 21Un gribēja paēst no tām druskām, kas krita no tā bagātā galda. Bet tikai suņi nāca un laizīja viņa vātis. 22Bet gadījās, ka tas nabags nomira un no eņģeļiem tapa aiznests Ābraāma klēpī, un tas bagātais arīdzan nomira un tapa aprakts. 23Kad tas nu bija ellē un mokās, tad tas pacēla savas acis un redzēja Ābraāmu no tālienes un Lācaru viņa klēpī, 24Un sauca un sacīja: tēvs Ābraām, apžēlojies par mani un sūti Lācaru, lai tas savu pirksta galu iemērc ūdenī un dzisina manu mēli; jo es ciešu lielas mokas šinīs uguns liesmās. 25Bet Ābraāms atbildēja: piemini, dēls, ka tu savu labumu esi dabūjis savā dzīvības laikā, un Lācarus turpretī ļaunumu, bet tagad šis top iepriecināts, bet tu topi mocīts. 26Un turklāt starp jums un mums ir liela starpa, ka tie, kas no šejienes gribētu noiet pie jums, nevar; nedz arī no turienes pārnākt pie mums. 27Un viņš sacīja: tad es tevi lūdzu, tēvs, sūti viņu uz mana tēva namu. 28Jo man vēl pieci brāļi; lai viņš tos pamāca, ka tie arīdzan nenāk šinī moku vietā. 29Ābrāms uz to sacīja: tiem ir Mozus un pravieši, lai tie tos klausa. 30Bet tas sacīja: ne, tēvs Ābraām, bet kad viens no mirušiem pie tiem ietu, tad tie atgrieztos no grēkiem. 31Tad viņš uz to sacīja: kad tie neklausa Mozu un praviešus, tad tie arī neticēs, kaut ir kāds no miroņiem augšāmceltos.