1Un gadījās, ka Jēzus viena farizeju virsnieka namā nāca svētdienā uz mielastu, un tie uz Viņu glūnēja. 2Un lūk, viens ūdens sērdzīgs cilvēks tur bija Viņa priekšā. 3Un Jēzus iesāka runāt uz tiem bauslības mācītājiem un farizejiem un sacīja: vai brīv svētdienā dziedināt? Bet tie cieta klusu. 4Un, to ņēmis, Viņš to dziedināja un sūtīja projām. 5Pēc Viņš atbildēja un uz tiem sacīja: kurš ir jūsu starpā, kam savs ēzelis vai vērsis iekrīt akā, un viņš to tūdaļ neizvilks svētā dienā. 6Un tie tam nenieka uz to nevarēja atbildēt. 7Viņš arī tiem viesiem teica kādu līdzību, nomanīdams, ka tie izraudzījās sēdēt jo augstā vietā, un uz tiem sacīja: 8Kad tu no kāda topi kāzās lūgts, tad nesēdies augstākajā vietā, ka negadās jo cienīgs nekā tu, kas arī no viņa lūgts, 9Un ka tas, kas tevi un viņu lūdzis, nenāk uz tevi sacīt: dod šim vietas, un tad tev ar kaunu būs jāsēž zemākajā vietā. 10Bet kad tu esi lūgts, tad ej un sēdies jo zemā vietā, ka tas, kas tevi lūdzis, nāk uz tevi sacīt: draugs, virzies augšām: tad tev būs gods priekš tiem, kas līdz ar tevi sēž pie galda. 11Jo kas pats paaugstinājās, taps pazemots, un kas pats pazemojās, taps paaugstināts. 12Un Viņš sacīja arī uz to, kas Viņu bija aicinājis: kad tu azaidu vai vakariņu taisi, tad nelūdzi savus draugus, nedz savus brāļus, nedz savus radus, nedz bagātus kaimiņus, ka tie tevi atkal nelūdz, un tu savu atmaksu dabū. 13Bet kad tu viesības dari, aicini nabagus, kropļus, tizlus, aklus. 14Tad tu būsi svētīgs, jo tiem nav, ko tev atmaksāt; un tev taps atdots, kad tie taisnie augšām celsies. 15Bet viens no tiem, kas pie galda sēdēja, to dzirdējis, uz Viņu sacīja: svētīgs, kas maizi ēd Dieva valstībā. 16Bet Viņš uz to sacīja: viens cilvēks lielu vakariņu sataisīja un lūdza daudz pie tā. 17Un viņš savu kalpu sūtīja ap to vakariņa stundu, tiem aicinātiem sacīt: nāciet, jo visas lietas sataisītas. 18Bet tie visi cits pēc cita iesāka aizbildināties. Pirmais uz to sacīja: es tīrumu esmu pircis, un man jānoiet, to apraudzīt; lūdzos, aizbildini mani. 19Un otrs sacīja: es pieci jūgus vēršu esmu pircis un noeju, tos apraudzīt; lūdzos, aizbildini mani. 20Un cits sacīja: es sievu esmu apņēmis, tāpēc nevaru nākt. 21Un tas kalps nāca un savam kungam to atsacīja; tad tas nama kungs tapa dusmīgs un sacīja uz savu kalpu: ej steigšus uz gatvēm un pilsētas ielām, un ieved tos nabagus un kropļus un tizlus un aklus šeit iekšā. 22Un tas kalps sacīja: kungs, tas ir padarīts, ko tu esi pavēlējis, bet vēl ir rūmes. 23Un Tas Kungs sacīja uz to kalpu: Izej uz lielceļiem un pie sētmalām un spiedi tos nākt iekšā, lai mans nams top pilns. 24Jo es jums saku, ka neviens no tiem vīriem, kas bija aicināti, manu vakariņu nebaudīs. 25Bet daudz ļaužu gāja Viņam līdz, un Viņš atgriezdamies uz tiem sacīja: 26Ja kas nāk pie Manis un neienīst savu tēvu un māti un sievu un bērnus un brāļus un māsas un arī turklāt savu paša dzīvību, tas nevar būt Mans māceklis. 27Un kas savu krustu nenes un nestaigā Man pakaļ tas nevar būt Mans māceklis. 28Jo kurš ir jūsu starpā, kas torni grib uztaisīt un papriekš neapsēžās un nepārdomā, cik tas maksā, vai viņam būs padoma līdz pat galam? 29Lai, kad pamatu licis un nespēj pabeigt, visi, kas to redz, nesāk viņu apsmiet, 30Sacīdami: Šis cilvēks ir iesācis celt, bet nav spējis pabeigt. 31Jeb kurš ķēniņš, karā iedams kauties ar citu ķēniņu, papriekš neapsēžās un neapdomājās, vai būs spēcīgs, iet pretī ar desmit tūkstošiem tam, kas viņam uziet ar divdesmit tūkstošiem? 32Bet kad nav, tad viņš sūta vēsti, kamēr vēl ir tālu, un lūdz mieru. 33Tad nu tāpat ikkatrs no jums, kas visai savai rocībai neatsaka, tas nevar būt Mans māceklis. 34Sāls ir laba, bet ja sāls paliek nelietīga, ar ko tad to darīs derīgu? 35Tā neder ne zemei, ne sūdos. To izmet ārā. Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird.