1Un notikās, kad Viņš kādā vietā Dievu lūdza, un kad bija pabeidzis, tad viens no Viņa mācekļiem uz Viņu sacīja: Kungs, māci mums Dievu ļūgt, itin kā arī Jānis savus mācekļus ir mācījis. 2Un Viņš uz tiem sacīja: kad jūs lūdzat, sakāt: Mūsu Tēvs debesīs! Svētīts lai top Tavs Vārds; lai nāk Tava valstība; Tavs prāts lai notiek, kā debesīs, tā arī virs zemes; 3Mūsu dienišķu maizi dod mums ikdienas; 4Un piedod mums mūsu grēkus, jo mēs paši arīdzan piedodam ikvienam, kas mums parādā; un neieved mūs kārdināšanā; bet atpestī mūs no tā ļauna. 5Un Viņš uz tiem sacīja: kuram jūsu starpā ir draugs, kad viņš pie tā noietu nakts vidū un uz to sacītu: Lūdzams, aizdod man trīs maizes; 6Jo draugs pie manis no ceļa ir atnācis, un man nav, ko tam celt priekšā. 7Un tas iekšā atbildēdams sacītu: neapgrūtini mani, durvis jau aizslēgtas, un mani bērni pie manis jau ir gultā. Es nevaru celties un tev dot; - 8Es jums saku: jebšu viņš arī neceltos un tam nedotu tāpēc, ka tas ir viņa draugs, tad tomēr viņa nekaunīgās uzstāšanās dēļ tas celsies un viņam dos, cik tam vajag. 9Un Es jums saku: lūdziet, tad jums taps dots, meklējiet, tad jūs atradīsiet, klaudzinājiet, tad jums taps atvērts. 10Jo ikviens lūgdams dabū un meklēdams atrod, un kas klaudzina, tam top atvērts. 11Ja kādam tēvam jūsu starpā dēls lūdz maizi, vai tas viņam dos akmeni? Jeb arī ja zivi, vai tas viņam zivs vietā dos čūsku? 12Jeb arī ja lūdz olu, vai tas viņam dos skarpiju? 13Ja tad jūs, kas esat ļauni, mākat dot saviem bērniem labas dāvanas, cik vairāk jūsu Debesu Tēvs dos To Svēto Garu tiem, kas viņu lūdzās. 14Un Viņš izdzina vienu velnu, un tas bija mēms. Bet notikās, kad tas velns bija izbēdzis, tad tas mēmais runāja, un tie ļaudis brīnījās. 15Bet citi no tiem sacīja: Šis velnus izdzen caur Belcebulu, velnu virsnieku. 16Bet citi kārdinādami meklēja no Viņa zīmi no debess. 17Bet Viņš, viņu domas nomanījis, uz tiem sacīja: ikviena valsts, kas savā starpā top ienaidā, tā aiziet postā, un nams grūst uz namu. 18Ja tad arī sātans savā starpā ienaidā, kā viņa valsts var pastāvēt? Jo jūs sakāt, ka Es velnus izdzenu caur Beēlcebulu. 19Bet ja Es velnus izdzenu caur Belcebulu, caur ko tad jūsu bērni tos izdzen? Tāpēc tie būs jūsu tiesātāji. 20Bet ja Es velnus izdzenu caur Dieva pirkstu, tad jau Dieva valstība pie jums atnākusi. 21Kad tas stiprais apbruņojies savu pili apsargā, tad viņa lietas paliek mierā. 22Bet kad viens stiprāks viņam uziet, kas viņu uzvar, tad tas paņem viņa bruņas, uz ko viņš paļāvās, un izdala viņa laupījumu. 23Kas nav ar Mani, tas ir pret Mani; un kas ar Mani nesakrāj, tas izkaisa. 24Kad tas nešķīstais gars izgājis no cilvēka, tad viņš pārstaigā sausas vietas un meklē dusēt. Bet to neatradis viņš saka: es gribu atpakaļ griezties uz savu namu, no kurienes esmu izgājis. 25Un kad viņš nāk, tad viņš to atrod ar slotām mēztu un izpušķotu. 26Tad viņš noiet un ņem pie sevis septiņus citus garus, kas niknāki nekā viņš pats; un tur iekšā nākuši tie tur dzīvo, un top pēc ar to cilvēku niknāki, nekā bijis papriekš. 27Un notikās, kad Viņš tā runāja, tad viena sieva tanī pulkā savu balsi pacēla un uz Viņu sacīja: svētīgas ir tās miesas, kas tevi nesušas, un tās krūtis, ko Tu esi zīdis. 28Bet Viņš sacīja: tiešām, svētīgi tie, kas Dieva vārdu dzird un pasargā. 29Un kad tie ļaudis sapulcinājās, tad Viņš iesāka sacīt: šī cilts ir nikna, tā meklē zīmi, un zīme tai netaps dota kā vien pravieša Jonas zīme. 30Jo itin kā Jona bija par zīmi Niniviešiem, tāpat arī Tas Cilvēka Dēls būs šai ciltij. 31Tā ķēniņiene no dienvidu puses celsies soda dienā pret šīs cilts ļaudīm un tos pazudinās; jo tā no pasaules gala ir nākusi, Salamana gudrību dzirdēt, un redzi, šeit ir vairāk nekā Salamans. 32Ninivieši celsies soda dienā pret šo cilti un to pazudinās; jo tie ir atgriezušies no grēkiem uz Jonas sludināšanu: un redzi, šeit ir vairāk nekā Jona. 33Bet sveci iededzinājis, neviens to neliek kaktā, nedz apakš pūra, bet uz lukturi, lai tie, kas nāk iekšā, to gaišumu redz. 34Miesas svece ir acs; tāpēc ja tava acs ir laba, tad arī visa tava miesa ir gaiša; bet ja tā ir kaitīga, tad arī tava miesa ir tumša. 35Tāpēc pieraugi, ka tas gaišums, kas ir iekš tevis, nav tumsība. 36Ja tad nu visa tava miesa ir gaiša, tā ka tai nemaz nav tumsības, tad tā būs visai gaiša, itin kā kad svece tevi apgaismo ar savu spīdumu. 37Bet kamēr Viņš vēl tā runāja, viens farizejs Viņu lūdza, ka Viņš azaidu pie tā ēstu. Un Viņš iegājis apsēdās. 38Un tas farizejs brīnījās redzēdams, ka Viņš nemazgājās priekš azaida. 39Bet Tas Kungs uz to sacīja: tagad jūs farizeji šķīstat biķera un bļodas ārapusi, bet jūsu iekšpuse ir piepildīta ar laupījumu un blēdību. 40Jūs bezprātīgie, vai tas, kas āra pusi darījis, nav arī darījis iekšpusi? 41Bet dodiet to, kas tur iekšā, nabagiem, un redzi, viss jums ir šķīsts. 42Bet vai jums, farizejiem! jo jūs dodat desmito tiesu no mētrām, dillēm un visādiem dārza augiem, un pārkāpiet tiesu un Dieva mīlestību. Šo vajadzēja darīt, un to nevajadzēja pamest. 43Vai jums, farizejiem! jums tīk jo augstos krēslos baznīcās sēdēt un tirgos tapt sveicinātiem. 44Vai jums, rakstu mācītājiem un farizejiem! jūs liekuļi! jo jūs esat it kā paslēpti kapi, un tie cilvēki, kas virsū staigā, to nezina. 45Bet viens no tiem bauslības mācītājiem atbildēdams uz Viņu sacīja: Mācītāj, Tu to runādams arī mūs nievā. 46Bet Viņš sacīja: vai arī jums, rakstu mācītājiem! jo jūs cilvēkus apkraujat ar grūti nesamām nastām, un paši tās nastas neaizskarat ne ar vienu pirkstu. 47Vai jums, jo jūs uztaisiet praviešu kapus, un jūsu tēvi tos ir nokāvuši. 48Tad nu jūs dodat liecību, ka jums jūsu tēvu darbi patīk; tie gan viņus ir nokāvuši, bet jūs uztaisiet viņu kapus. 49Tāpēc arī Dieva gudrība saka: Es sūtīšu pie tiem praviešus un apustuļus, un tie citus no tiem nokaus un citus izdzīs, 50Ka pie šās cilts visu praviešu asinis taptu meklētas, kas ir izlietas no pasaules iesākuma, 51No Abela asinīm līdz Cakarijas asinīm, kas ir nokauts starp altāri un Dieva namu. Patiesi, Es jums saku: tās taps meklētas pie šās tautas. 52Vai jums, rakstu mācītājiem, jo jūs to atzīšanas atslēgu esat noņēmuši. Jūs paši neieejat, un tos, kas gribēja ieiet, jūs esat atturējuši. 53Un kad Viņš tā uz tiem sacīja, tad tie rakstu mācītāji un farizeji iesāka gauži viņam lauzties virsū un par daudz lietām Viņam tos vārdus izvilt no mutes. 54Un tie uz Viņu glūnēja un meklēja kaut ko saķert no Viņa mutes, ka Viņu varētu apsūdzēt.