1Piemini, Kungs, kas mums noticis, skaties un uzlūko mūsu kaunu. 2Mūsu mantas tiesa svešiniekiem kļuvusi, mūsu nami ārzemniekiem. 3Mēs esam bāriņi bez tēva, mūsu mātes ir kā atraitnes. 4Savu ūdeni mēs dzeram par naudu, savu malku pērkam par maksu. 5Mēs topam vajāti pār kaklu pār galvu, mēs esam noguruši, dusas mums nav. 6Mēs esam devušies rokā Ēģiptiešiem un Asiriešiem, lai dabūtu maizes paēst. 7Mūsu tēvi apgrēkojušies, un to vairs nav, bet mēs nesam viņu noziegumus. 8Kalpi valda pār mums, un neviena nav, kas mūs izglābj no viņu rokām. 9Mums sava maize jāatved ar nāves bailēm, tuksneša zobena priekšā. 10Mūsu āda ir nomelnējusi kā ceplī no tāda briesmīga bada. 11Sievas Ciānā apsmietas, jaunavas Jūda pilsētās. 12Lielkungi caur viņu roku ir pakārti, un vecaju vaigs nav turēts godā. 13Jaunekļus dzen pie malšanas, un puiši klūp malku nesdami. 14Vecaji atstājās no vārtiem un jaunekļi no savām dziesmām. 15Mūsu sirds līksmība ir pagalam, mūsu diešana palikusi par vaimanām. 16Mūsu galvas kronis nokritis, - ak vai mums, ka esam grēkojuši! 17Tādēļ mūsu sirds gurdena, tādēļ mūsu acis palikušas tumšas; 18Ciānas kalna dēļ, kas izpostīts, ka lapsas pār to tekā. 19Tu, Kungs, paliec mūžīgi, tavs godības krēsls līdz radu radiem. 20Kādēļ tu mūs mūžam gribi aizmirst, kāpēc tu mūs tik ilgi gribi atstāt? 21Kungs, atgriezi mūs pie tevis, tad atgriezīsimies, atjauno mūsu dienas, it kā vecos laikos. 22Jeb vai tu mūs pavisam esi atmetis un tik ļoti par mums apskaities?