1Un kad to dzirdēja visi ķēniņi, kas viņpus Jardānes bija, kalnos un ielejās un gar visu lielās jūras malu, Lībanum pretī, Etieši un Amorieši, Verezieši, Evieši un Jebuzieši, 2Tad tie sapulcējās visi kopā, kauties ar Jozuū un ar Izraēli. 3Kad nu Ģibeonas iedzīvotāji dzirdēja, ko Jozuūs bija darījis ar Jēriku un ar Aju, tad tie arīdzan darīja viltu 4Un nogāja un likās vēstneši ejoši un ņēma vecus maisus uz saviem ēzeļiem, 5Un vecus saplīsušus un lāpītus ādas vīna traukus, ir vecas un lāpītas kurpes savās kājās, un tiem bija arī vecas drēbes mugurā, un visa viņu ceļamaize bija sakaltusi un sapelējusi. 6Un tie gāja pie Jozuūs Ģilgalas lēģerī un sacīja uz to un uz Izraēla vīriem: mēs no tālas zemes esam nākuši; tad dariet nu ar mums derību. 7Tad Izraēla vīri sacīja uz to Evieti: varbūt, ka tu dzīvo mūsu vidū, kā tad mēs ar tevi varam darīt derību? 8Tad tie sacīja uz Jozuū: mēs esam tavi kalpi. Tad Jozuūs uz tiem sacīja: kas jūs esat un no kurienes jūs nākat? 9Tie uz viņu sacīja: tavi kalpi nākuši no varen tālas zemes, Tā Kunga, tava Dieva, vārda dēļ; jo mēs esam dzirdējuši viņa slavu un visu, ko viņš darījis Ēģiptes zemē. 10Un visu, ko viņš darījis tiem diviem Amoriešu ķēniņiem, kas viņpus Jardānes bija, Zionam, Ezbonas ķēniņam, un Ogam, Bāzanas ķēniņam, kas Astarotā dzīvoja. 11Tāpēc mūsu vecaji un visi, kas mūsu zemē dzīvo, uz mums runāja un sacīja: ņemiet savās rokās ceļamaizi un ejat viņiem pretī un sakāt uz tiem: mēs esam jūsu kalpi; un nu dariet ar mums derību. 12Šo savu maizi mēs jaunu no savām mājām uz ceļu esam paņēmuši līdz, tai dienā, kad mēs izgājām pie jums nākt, bet redzi, nu tā sakaltusi un sapelējusi. 13Un šie ādas vīna trauki, ko mēs pildījām, bija jauni, bet redzi, tie ir saplīsuši un šīs mūsu drēbes un mūsu kurpes ir vecas palikušas no tā varen tālā ceļa. 14Tad tie vīri ņēma no viņu ceļamaizes un nevaicāja Tā Kunga muti. 15Un Jozuūs derēja mieru ar tiem un darīja derību ar tiem, tos atstāt dzīvus, un tie draudzes virsnieki tiem zvērēja. 16Un pēc trim dienām, kad tie derību ar tiem bija darījuši, tad tie dzirdēja, viņus no tuvienes esam un dzīvojam viņu vidū. 17Jo kad Izraēla bērni cēlās, tad tie nāca trešā dienā pie viņu pilsētām. Bet viņu pilsētas bija Ģibeona, Kavira un Beērote un Ķiriat-Jearima. 18Un Izraēla bērni tos nekāva, tāpēc ka draudzes virsnieki tiem bija zvērējuši pie Tā Kunga, Izraēla Dieva; tāpēc visa draudze kurnēja pret tiem virsniekiem. 19Tad visi tie virsnieki uz visu draudzi sacīja: mēs pie Tā Kunga, Izraēla Dieva, tiem esam zvērējuši, tāpēc mēs tos nu nevaram aizskart. 20Bet mēs tiem darīsim tā: pametīsim tos dzīvus, ka nekāda dusmība pār mums nenāk tā zvēresta dēļ, ko mēs tiem esam zvērējuši. 21Tad tie virsnieki uz tiem sacīja: lai paliek dzīvi; un tie bija malkas cirtēji un ūdens smēlēji visai draudzei, kā tie virsnieki tiem bija runājuši. 22Un Jozuūs tos aicināja un uz tiem runāja sacīdams: kāpēc jūs mūs esat pievīluši sacīdami, mēs esam ļoti tālu no jums, - un jūs tomēr mūsu vidū dzīvojat? 23Nu tad esat nolādēti, ka no jums netrūkst kalpu un malkas cirtēju un ūdens smēlēju priekš mūsu Dieva nama. 24Tie atbildēja Jozuūm un sacīja: taviem kalpiem tapa stāstīts, ko Tas Kungs, tavs Dievs, Mozum savam kalpam, ir pavēlējis, ka viņš jums visu to zemi grib dot, un visus tos, kas tai zemē dzīvo, no jūsu priekšas izdeldēt, tad mēs savas dzīvības dēļ ļoti bijāmies no jums un tā darījām. 25Un nu redzi, mēs esam tavā rokā, dari mums, tā kā darīt tavās acīs rādās labi un taisni. 26Tad viņš tiem tā darīja un tos izglāba no Izraēla bērnu rokas, ka tie tos nenokāva. 27Un Jozuūs tai dienā tos nodeva draudzei par malkas cirtējiem un ūdens smēlējiem un priekš Tā Kunga altāra līdz šai dienai tai vietā, ko viņš izredzētu.