1Un notika, kad Jabins, Acoras ķēniņš, to dzirdēja, tad viņš sūtīja pie Jobaba, Madonas ķēniņa, un pie Zimronas ķēniņa un pie Akzavas ķēniņa, 2Un pie tiem ķēniņiem, kas pret ziemeļiem kalnos un tai klajumā pret dienvidiem no Ķinerot un ielejā un kas Navot Dorā jūrmalā dzīvoja, 3Pie Kanaāniešiem pret rītiem un vakariem un pie Amoriešiem un Etiešiem un Vereziešiem un Jebuziešiem kalnos un pie Eviešiem apakš Ermona, Micpas zemē. 4Šie izgāja un visi karapulki līdz ar tiem un daudz ļaužu, tik daudz kā smiltis jūrmalā, un varen daudz zirgu un ratu. 5Visi šie ķēniņi sapulcējās un nāca un kopā apmetās lēģerī pie Meroma ūdens, karot pret Izraēli. 6Un Tas Kungs sacīja uz Jozuū: nebīsties no viņiem, jo rītu ap šo laiku es tos visus nodošu apkautus Izraēla priekšā; viņu zirgus tev būs darīt tizlus un viņu ratus ar uguni sadedzināt. 7Tad Jozuūs un visi karaļaudis līdz ar viņu piepeši tiem uznāca pie Meroma ūdens un tiem uzbruka. 8Un Tas Kungs tos nodeva Izraēla rokā, un tie tos kāva un tiem dzinās pakaļ līdz tai lielai Sidonai un līdz tiem siltiem ūdeņiem un līdz Micpas klajumam pret rītiem un tos kāva, kamēr neviens no tiem neatlika. 9Un Jozuūs tiem darīja, kā Tas Kungs viņam bija sacījis; viņu zirgus viņš darīja tizlus un viņu ratus viņš sadedzināja ar uguni. 10Un Jozuūs griezās atpakaļ tanī laikā un uzņēma Acoru, un viņas ķēniņu viņš sita ar zobenu, jo Acora priekš tam bija galvas pilsēta visām šo ķēniņu valstīm. 11Un tie kāva visus, kas tur bija, ar zobena asmeni, viņus izdeldēdami; tur neviens neatlika, kam bija dvaša, un Acoru viņš sadedzināja ar uguni. 12Un Jozuūs uzņēma visas šo ķēniņu pilsētas un visus viņu ķēniņus un tos kāva ar zobena asmeni, tos izdeldēdams, kā Mozus, Tā Kunga kalps, bija pavēlējis. 13Bet visas pilsētas, kas stāv savos kalnos, Izraēls nesadedzināja, tikai Acoru Jozuūs sadedzināja. 14Un visu šo pilsētu laupījumu un visus lopus Izraēla bērni laupīja priekš sevis, bet visus cilvēkus tie kāva ar zobena asmeni, tiekams tie tos izdeldēja; tie neatlicināja neviena, kam bija dvaša. 15Tā kā Tas Kungs Mozum, savam kalpam, bija pavēlējis, tā Mozus pavēlēja Jozuūm, un tā Jozuūs darīja; viņš neatrāva ne vārda no visa, ko Tas Kungs Mozum bija pavēlējis. 16Tā Jozuūs uzņēma visu šo zemi, kalnus un visu dienasvidus zemi un visu Gozenes zemi un ieleju un klajumu un Izraēla kalnus ar viņu ieleju, 17No Ālaka kalna, kas uz augšu stiepjas uz Zeīru līdz Baāl-Gadam Lībanus klajumā, apakš Ermona kalna; viņš gūstīja arī visus viņu ķēniņus, tos sita un nokāva. 18Ilgu laiku Jozuūs pret visiem šiem ķēniņiem karoja. 19Nevienas pilsētas nebija, kas ar labu Izraēlim būtu padevusies, kā vien tie Evieši, kas Ģibeonā dzīvoja. Viņi visas uzņēma ar karošanu. 20Jo tas bija no Tā Kunga, ka tie savu sirdi apcietināja, karā iet pret Izraēli, lai viņš tos izdeldētu, lai tiem nekāda žēlastība nenotiktu, bet lai viņš tos nomaitātu, kā Tas Kungs Mozum bija pavēlējis. 21Tanī laikā Jozuūs nāca un izsakņoja Enaķiešus no tiem kalniem, no Ebronas, no Debiras, no Ānabas, no visiem Jūda kalniem un no visiem Izraēla kalniem, un Jozuūs tos izdeldēja ar viņu pilsētām. 22Neviens no Enaķiešiem neatlika Izraēla bērnu zemē, tik vien Gasā, Gadā un Asdodā tie atlika. 23Tā Jozuūs uzņēma visu to zemi, it kā Tas Kungs uz Mozu bija runājis, un Jozuūs to Izraēlim nodeva par iemantojamu tiesu, to dalidams pēc viņu ciltīm, un zemei tika miers no karošanas.