1Pēc tam bija Jūdu svētki, un Jēzus gāja uz Jeruzālemi. 2Bet Jeruzālemē pie avju vārtiem ir dīķis, ar vārdu ebrejiski Betezda, tur bija piecas istabas. 3Tanīs gulēja liels pulks neveselu, aklu, tizlu, nokaltušu, (kas gaidīja uz ūdens kustēšanu. 4Jo savā laikā viens eņģelis nolaidās tai dīķī un to ūdeni pakustināja. Kurš tad iekāpa pirmais pēc ūdens kustināšanas, tas tapa vesels, lai gulēja kādā sērgā gulēdams.) 5Un tur viens cilvēks trīsdesmit un astoņus gadus bija gulējis nevesels. 6Šo Jēzus redzēja guļam, un zinādams, ka tas ilgu laiku tur bija gulējis, Viņš uz to saka: vai gribi tapt vesels? 7Tas neveselais Tam atbildēja: Kungs, man nav cilvēka, kas mani iemet tai dīķī, kad tas ūdens top kustināts; un tiekams es nāku, cits jau nokāpj manā priekšā. 8Jēzus uz to saka: Celies, ņem savu gultu un ej. 9Un tūdaļ tas cilvēks tapa vesels un ņēma savu gultu un aizgāja. Bet tā diena bija svētdiena. 10Tad tie Jūdi sacīja uz to, kas bija dziedināts: svētdiena ir, tev nav brīv savu gultu nest. 11Viņš tiem atbildēja: kas mani darīja veselu, Tas uz mani sacīja: ņem savu gultu un ej. 12Tad tie viņam vaicāja: kas ir Tas tāds cilvēks, kas tev sacījis: ņem savu gultu un ej? 13Bet tas, kas bija vesels palicis, nezināja, kas Tas tāds esot; jo Jēzus bija atkāpies tai ļaužu pulkā, kas tai vietā bija. 14Pēc tam Jēzus to atrod Dieva namā un uz to saka: raugi, tu esi tapis vesels, neapgrēkojies vairs, ka tev nenotiek jo grūti. 15Tas cilvēks nogāja un tiem Jūdiem pasludināja, ka Jēzus Tas esot, kas viņu darījis veselu. 16Un tāpēc tie Jūdi Jēzu ienīdēja un Viņu meklēja nokaut, ka Viņš to bija darījis svētdienā. 17Bet Jēzus tiem atbildēja: Mans Tēvs strādā līdz šim, un Es arīdzan strādāju. 18Tādēļ tie Jūdi jo vairāk Viņu meklēja nokaut, ka Viņš ne vien svētdienu nesvētīja, bet arī sacīja, ka Dievs esot Viņa paša Tēvs, Sevi līdzinādams Dievam. 19Tad Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: patiesi, patiesi, Es jums saku: Tas Dēls neko nevar darīt no Sevis paša, ja Tas neredz To Tēvu tā darām, jo, ko Šis dara, to arī Tas Dēls dara tāpat. 20Jo Tas Tēvs mīļo To Dēlu, un Tam rāda visu, ko pats dara un Tam rādīs lielākas lietas nekā šās, ka jums jābrīnās. 21Jo itin kā Tas Tēvs miroņus uzmodina un dara dzīvus, tāpat arī Tas Dēls dara dzīvus, kurus gribēdams. 22Jo Tas Tēvs nevienu netiesā, bet visu tiesu ir devis Tam Dēlam, 23Ka visiem būs To Dēlu godāt, itin kā tie To Tēvu godā; kas To Dēlu negodā, tas negodā To Tēvu, kas Viņu sūtījis. 24Patiesi, patiesi, Es jums saku: kas Manu vārdu dzird un Tam tic, kas Mani sūtījis, tam ir mūžīga dzīvība, un tas nenāk sodībā, bet no nāves ir iegājis dzīvībā. 25Patiesi, patiesi, Es jums saku: tā stunda nāk un jau tagad ir, ka tie mirušie dzirdēs Dieva Dēla balsi, un kas to dzird, tie dzīvos. 26Jo itin kā Tam Tēvam ir dzīvība iekš Sevis paša, tāpat Viņš arī Tam Dēlam ir devis, ka Tam dzīvība ir iekš Sevis paša. 27Un Viņš Tam varu devis, arī tiesu turēt, tādēļ ka Tas ir Tas Cilvēka Dēls. 28Nebrīnāties par to, jo tā stunda nāk, kurā visi, kas ir kapos, Viņa balsi dzirdēs 29Un izies ārā, tie, kas labu darījuši, pie augšāmcelšanās uz dzīvību, bet kas ļaunu darījuši, pie augšāmcelšanās uz sodību. 30Es neko nevaru darīt no Sevis paša; tā kā Es dzirdu, tā Es tiesāju, un Mana tiesa ir taisna; jo Es nemeklēju Savu prātu, bet Tā Tēva prātu, kas Mani sūtījis. 31Ja Es pats liecību dodu par Sevi, tad Mana liecība nav patiesīga. 32Cits ir, kas liecību dod par Mani, un Es zinu, to liecību esam patiesīgu, ko Viņš apliecina par Mani. 33Jūs esat sūtījuši pie Jāņa, un tas patiesībai liecību devis. 34Tomēr Es liecību neņemu no cilvēka, bet Es to saku, lai jūs topat pestīti. 35Viņš bija degoša un spīdoša svece, bet jūs mazu brīdi gribējāt līksmoties viņa gaišumā. 36Bet Man ir lielāka liecība nekā no Jāņa. Jo tie darbi, ko Tas Tēvs Man devis darīt, šie darbi, ko Es daru, liecību dod par Mani, ka Tas Tēvs Mani sūtījis. 37Un Tas Tēvs, kas Mani sūtījis, pats liecību devis par Mani; jūs Viņa balsi nekad neesat dzirdējuši, nedz Viņa ģīmi redzējuši. 38Un Viņa vārds nav paliekams pie jums, jo jūs Tam neticat, ko Viņš sūtījis. 39Meklējat rakstos, jo jums šķiet, ka tur iekšā jums ir mūžīga dzīvība, un tie ir, kas liecību dod par Mani. 40Bet jūs negribat nākt pie Manis, lai jums būtu dzīvība. 41Godu no cilvēkiem Es neņemu. 42Bet Es jūs pazīstu, ka Dieva mīlestība nav iekš jums. 43Es esmu nācis Sava Tēva vārdā, un jūs Mani neuzņemat; kad cits nāks sava paša vārdā, to jūs uzņemsiet. 44Kā jūs varat ticēt, cits no cita godu ņemdami? Un to godu, kas ir no tā vienīgā Dieva, to jūs nemeklējat? 45Nedomājiet, ka Es jūs apsūdzēšu pie Tā Tēva; tur ir viens, kas jūs apsūdz, Mozus, uz ko jūs esat cerējuši. 46Jo ja jūs Mozum ticētu, tad jūs Man arīdzan ticētu; jo viņš ir rakstījis par Mani. 47Bet ja jūs viņa rakstiem neticat, kā tad jūs Maniem vārdiem ticēsiet?