1Pirmā nedēļas dienā rīta agrumā, kad vēl bija tumšs, Marija Maddaļa nāk pie kapa un redz to akmeni no kapa noveltu. 2Tad tā tek un nāk pie Sīmaņa Pētera un pie tā otra mācekļa, ko Jēzus mīlēja, un uz tiem saka: tie To Kungu ir izņēmuši no kapa, un mēs nezinām, kur tie Viņu nolikuši. 3Tad Pēteris un tas otrs māceklis izgāja un nāca pie kapa. 4Un tie divi tecēja kopā, un tas otrs tecēja priekša, čaklāki nekā Pēteris, un nāca papriekš pie kapa. 5Un pieliekdamies viņš redzēja tos linu autus tur noliktus, tomēr negāja iekšā. 6Tad arī Sīmanis Pēteris, tam pakaļ iedams, nāk un ieiet kapā un redz tos linu autus tur noliktus. 7Un tas sviedru auts, kas ap Viņa galvu bija, nebija likts pie tiem linu autiem, bet savrup citā malā satīts. 8Tad arī tas otrs māceklis gāja iekšā, kas papriekš bija nācis pie kapa, un redzēja un ticēja. 9Jo tie vēl nezināja tos rakstus, ka Viņam bija augšāmcelties no miroņiem. 10Tad tie mācekļi atkal aizgāja. 11Un Marija stāvēja ārā kapa priekšā raudādama. Kad nu viņa raudāja, tad viņa paliecās pie kapa 12Un redz divus eņģeļus baltās drēbēs sēžam, vienu galvgalā, otru kājgalā, kur Jēzus miesas bija gulējušas. 13Un tie uz viņu saka: sieva, ko tu raudi? tā uz tiem saka: tie manu Kungu paņēmuši, un es nezinu, kur tie Viņu likuši. 14Un to sacījusi viņa apgriezās un redz Jēzu stāvam, un nezināja, to esam Jēzu. 15Jēzus uz to saka: sieva, ko tu raudi? Ko tu meklē? Viņa šķizdama, ka viņš tas dārznieks, uz To saka: Kungs, ja tu Viņu esi aiznesis, tad saki man, kur tu Viņu noliki, ka es Viņu varu dabūt. 16Jēzus uz to saka: Marija! tā apgriezusies uz Viņu saka: Rabbuni! (Tas ir: Mācītājs.) 17Jēzus uz to saka: neaizskar Mani; jo Es vēl neesmu uzbraucis pie Sava Tēva, bet noej pie Maniem brāļiem un saki tiem: Es uzbraucu pie Sava Tēva un pie jūsu Tēva, pie Sava Dieva un pie jūsu Dieva. 18Marija Maddaļa nāk un pasludina tiem mācekļiem, ka viņa To Kungu redzējusi, un ko Tas viņai sacījis. 19Šai pirmā nedēļas dienā, kad vakars bija meties, kad tie mācekļi aiz aizslēgtām durvīm bija sapulcējušies, bīdamies no tiem Jūdiem, tad Jēzus nāca un iestājās viņu vidū un uz tiem saka: miers ar jums! 20Un to sacījis, Viņš tiem rādīja Savas rokas un Savus sānus; tad tie mācekļi tapa līksmi, To Kungu redzēdami. 21Tad Jēzus atkal uz tiem sacīja: miers ar jums! Kā Mani Tas Tēvs ir sūtījis, tā arī Es jūs sūtu. 22Un to teicis, Viņš pūta uz tiem un saka: ņemiet To Svēto Garu. 23Kam jūs grēkus piedosiet, tiem tie piedoti, un kam jūs grēkus paturēsiet, tiem tie paturēti. 24Bet Toms, viens no tiem divpadsmit, dvīnis saukts, nebija pie tiem, kad Jēzus nāca. 25Tad tie citi mācekļi uz to sacīja: mēs To Kungu esam redzējuši. Un viņš uz tiem sacīja: ja es neredzu tās naglu zīmes Viņa rokās un nelieku savu pirkstu tanīs naglu zīmēs un nelieku savu roku Viņa sānos, tad es neticēšu. 26Un pēc astoņām dienām Viņa mācekļi atkal tur bija iekšā un Toms pie viņiem. Jēzus nāk, kad tās durvis bija aizslēgtas, un iestājās vidū starp tiem un sacīja: miers ar jums. 27Pēc tam Viņš saka uz Tomu: stiep šurp savu pirkstu un aplūko Manas rokas, un sniedz šurp savu roku un liec to Manos sānos, un neesi neticīgs, bet ticīgs. 28Toms atbildēja un uz Viņu sacīja: mans Kungs un mans Dievs. 29Jēzus uz to saka: Tāpēc ka tu Mani esi redzējis, Tom, tu tici. Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic. 30Arī vēl daudz citas zīmes Jēzus darījis Savu mācekļu priekšā, kas nav rakstītas šinī grāmatā. 31Bet šīs ir rakstītas, lai jūs ticat, ka Jēzus ir Tas Kristus, Dieva Dēls, un lai jums, kad jūs ticat, dzīvība ir iekš Viņa Vārda.