1Jēzus nu sešas dienas priekš Lieldienas nāca uz Betaniju, kur Lācarus bija, kas bija miris, un ko Viņš uzmodinājis no miroņiem. 2Tad tie Viņam tur mielastu sataisīja, un Marta kalpoja; un Lācarus bija viens no tiem, kas ar Viņu pie galda sēdēja. 3Bet Marija, vienu mārciņu ļoti dārgas un it tīras nardu eļļu ņēmusi, svaidīja Jēzus kājas un žāvēja Viņa kājas ar saviem matiem. Un tas nams tapa pilns no tās zāļu smaržas. 4Tad viens no Viņa mācekļiem, Jūdas Sīmaņa dēls Iskarjats, kas pēc tam Viņu nodeva, saka: 5Kādēļ šī nardu eļļa nav pārdota par trīs simt grašiem, un tas nav dots nabagiem? 6Bet to viņš nesacīja, tāpēc ka viņam par nabagiem rūpēja, bet tāpēc ka viņš bija zaglis un to maku turēja, un nesa, kas tapa dots. 7Tad Jēzus sacīja: laid viņu mierā, viņa to uz manu bēru dienu ir pataupījusi. 8Jo nabagi ir vienmēr pie jums, bet Es neesmu vienmēr pie jums. 9Tad liels pulks Jūdu ļaužu nomanīja Viņu tur esam, un nāca ne vien Jēzus dēļ, bet ka tie arī redzētu Lācaru, ko Viņš bija uzmodinājis no miroņiem. 10Un tie augstie priesteri sarunājās, arī Lācaru nokaut; 11Jo viņa dēļ daudz Jūdu nogāja un ticēja uz Jēzu. 12Otrā dienā liels ļaužu pulks uz svētkiem nācis, dzirdēdams, ka Jēzus nākot uz Jeruzālemi, 13Ņēma zarus no palmu kokiem un izgāja Viņam pretī un kliedza: Ozianna, slavēts, kas nāk Tā Kunga Vārdā, tas Izraēla ķēniņš. 14Un jaunu ēzeli atradis, Jēzus sēdās virsū, tā kā rakstīts: 15Nebīsties, tu Ciānas meita: redzi, tavs ķēniņš nāk, sēdēdams uz ēzeļa kumeļa. 16Bet to Viņa mācekļi no iesākuma nesaprata. Bet kad Jēzus bija pagodināts, tad tie atgādinājās, ka tas par Viņu bija rakstīts, un ka tie Viņam to bija darījuši. 17Jo tie ļaudis, kas pie Viņa bija, apliecināja, ka Viņš Lācaru bija izsaucis no kapa un to uzmodinājis no miroņiem. 18Tādēļ arīdzan tie ļaudis Viņam pretī gāja, kad tie bija dzirdējuši, ka Viņš šo brīnuma zīmi bija darījis. 19Tad tie farizeji savā starpā sacīja: jūs redzat, ka jūs neko nespējat! Redzi, visa pasaule Viņam iet pakaļ. 20Un tur bija kādi Grieķi no tiem, kas uz svētkiem bija nākuši, Dievu pielūgt. 21Šie gāja pie Filipa, kas bija no Betsaidas iekš Galilejas, un viņu lūdza sacīdami: kungs, mēs gribam Jēzu redzēt. 22Filips nāk un to saka Andrejam, un Andrejs un Filips to saka Jēzum. 23Bet Jēzus tiem atbildēja sacīdams: tā stunda ir nākusi, ka Tas Cilvēka Dēls top pagodināts. 24Patiesi, patiesi, Es jums saku: ja tas kviešu grauds neiekrīt zemē un nenomirst, tad tas paliek viens pats; bet ja viņš nomirst, tad tas nes daudz augļus. 25Kas savu dzīvību tur mīļu, tas to pazaudēs; un kas savu dzīvību šinī pasaulē ienīst, tas to paturēs uz mūžīgu dzīvošanu. 26Ja kas Man grib kalpot, tas lai staigā Man pakaļ; un kur Es būšu, tur arī Mans kalps būs; un ja kas Man kalpos, to Mans Tēvs cienīs. 27Tagad Mana dvēsele ir satriekta. Un ko lai es saku? Tēvs, izpestī Mani no šās stundas! Bet tāpēc Es uz šo stundu esmu nācis. 28Tēvs, pagodini Savu vārdu. Tad balss no debesīm nāca: Es To esmu pagodinājis un To atkal pagodināšu. 29Tad tie ļaudis, kas tur stāvēja, to dzirdējuši, sacīja: pērkons rūca! Citi sacīja: eņģelis ar Viņu runājis. 30Jēzus atbildēja un sacīja: šī balss ne Manis, bet jūsu dēļ ir notikusi. 31Tagad ir šīs pasaules tiesa; tagad šīs pasaules virsnieks taps izmests ārā. 32Un Es, kad Es no zemes būšu paaugstināts, Es visus vilkšu pie Sevis. 33Bet to Viņš sacīja zīmēdams, kādā nāvē Viņam bija mirt. 34Tad tie ļaudis Viņam atbildēja: mēs no bauslības esam dzirdējuši, ka Kristum būs palikt mūžīgi, un kā Tu saki, ka Tam Cilvēka Dēlam būs tapt paaugstinātam? Kurš ir šis Cilvēka dēls? 35Tad Jēzus uz tiem sacīja: gaišums vēl mazu brīdi pie jums ir. Staigājiet, kamēr jums vēl ir gaišums, ka tumsība jūs neaizņem. Un kas tumsībā staigā, tas nezina, uz kurieni tas iet. 36Ticait uz to gaišumu, kamēr jums vēl ir tas gaišums, ka jūs paliekat par gaismas bērniem. 37To Jēzus runāja un aizgāja un no tiem paslēpās. Un jebšu Viņš tik daudz brīnuma zīmes viņu priekšā bija darījis, tomēr tie neticēja uz Viņu, 38Ka pravieša Ezaijas vārds piepildītos, ko viņš ir sacījis: Kungs, kas mūsu sludināšanai ticējis, un kam Tā Kunga elkonis parādīts? 39Tāpēc tie nevarēja ticēt, ka Ezaija atkal ir sacījis: 40Viņš viņu acis ir aptumšojis un viņu sirdis apcietinājis, ka tie ar acīm neredz un sirdī nesaprot un neatgriežas, ka Es tos dziedinātu. 41To Ezaija sacīja, kad tas Viņa godību redzēja un par Viņu runāja. 42Tomēr arī daudz no tiem virsniekiem ticēja uz Viņu, bet to farizeju dēļ viņi to neizteica, ka netaptu izslēgti no draudzes. 43Jo tie godu pie cilvēkiem vairāk mīlēja nekā godu pie Dieva. 44Un Jēzus sauca un sacīja: kas tic uz Mani, tas netic uz Mani, bet uz To, kas Mani sūtījis. 45Un kas Mani redz, tas redz To, kas Mani sūtījis. 46Es, tas gaišums, esmu nācis pasaulē, lai ikkatrs, kas tic uz Mani, nepaliek tumsībā. 47Un ja kas Manus vārdus dzird un netic, tad Es to netiesāju, jo Es neesmu nācis, pasauli tiesāt, bet pasauli atpestīt. 48Kas Mani nicina un Manus vārdus nepieņem, tam ir, kas viņu tiesā: tas vārds, ko Es esmu runājis, tas viņu tiesās pastara dienā. 49Jo Es no Sevis neesmu runājis, bet Tas Tēvs, kas Mani sūtījis, tas Man pavēlējis, ko lai Es saku, un ko lai Es runāju. 50Un Es zinu, ka Viņa pavēle ir mūžīga dzīvošana. Tāpēc, ko Es runāju, to Es tā runāju, kā Man Tas Tēvs ir sacījis.