1Patiesi, patiesi, Es jums saku: kas neieiet pa durvīm avju kūtī, bet kāpj citur kur iekšā, tas ir zaglis un slepkava. 2Bet kas ieiet pa durvīm, tas ir tas avju gans. 3Tam tas durvju sargs atver, un tās avis klausa viņa balsi, un viņš savas avis sauc pie vārda un tās izved. 4Un kad viņš savas avis izlaidis, tad tas iet viņu priekšā; un tās avis tam iet pakaļ, jo tās viņa balsi pazīst. 5Bet svešam tās neiet pakaļ, bet bēg no tā, jo tās tā svešā balsi nepazīst. 6Šo līdzību Jēzus uz tiem sacīja; bet tie nesaprata, kas tas bija, ko Viņš uz tiem runāja. 7Tad Jēzus atkal uz tiem sacīja: patiesi, patiesi, Es jums saku: Es esmu tās durvis pie tām avīm. 8Visi, kas priekš Manis nākuši, tie bijuši zagļi un slepkavas, bet tās avis tiem nav klausījušas. 9Es esmu tās durvis; ja kas caur Mani ieiet, tas taps svēts, un tas ieies un izies un atradīs ganības. 10Zaglis nenāk kā vien gribēdams zagt, žņaugt un nokaut; Es esmu nācis, ka tiem būtu dzīvība un viss papilnam. 11Es esmu tas labais gans: labais gans dod savu dvēseli par tām avīm. 12Bet derēts gans, kas nav īstais gans, kam tās avis nepieder, redz vilku nākam un tās avis atstāj un bēg, un vilks tās sakampj un izklīdina. 13Bet tas derētais gans bēg, tāpēc ka viņš derēts, un nebēdā par tām avīm. 14Es esmu tas labais gans un pazīstu Savas avis, un tās Mani pazīst. 15Itin kā Mani Tas Tēvs pazīst, tāpat arī Es To Tēvu pazīstu; un Es dodu Savu dzīvību par tām avīm. 16Man arī vēl citas avis, tās nav no šīs kūts. Arī tās Man būs atvest; un tās dzirdēs Manu balsi, un būs viens pats ganāmpulks, viens pats gans. 17Tāpēc Tas Tēvs Mani mīl, kā Es Savu dzīvību dodu, lai Es to atkal ņemu. 18Neviens to neņem no Manis, bet Es to dodu no Sevis. Man ir vara, to dot, un Man ir vara, to atkal ņemt. Šo likumu Es esmu dabūjis no Sava Tēva. 19Tad atkal šķelšanās cēlās starp tiem Jūdiem šo vārdu dēļ. 20Jo daudz no tiem sacīja: Viņam ir velns un Viņš ir traks; ko jūs Viņu klausāt? 21Citi sacīja: šie vārdi nav velna apsēsta vārdi; vai velns akliem acis var atdarīt? 22Un Jeruzālemē bija Dieva nama iesvētīšanas svētki, un bija ziema. 23Un Jēzus staigāja Dieva namā, Salamana priekšnamā. 24Tad tie Jūdi Viņu apstāja un uz Viņu sacīja: cik ilgi Tu mūsu dvēseles kavē? Ja Tu esi Kristus, tad saki mums to skaidri. 25Jēzus tiem atbildēja: Es jums to esmu sacījis, un jūs neticat. Tie darbi, ko Es daru Sava Tēva vārdā, šie dod liecību par Mani. 26Bet jūs neticat, jo jūs neesat no Manām avīm, kā Es jums esmu sacījis. 27Manas avis Manu balsi klausa, un Es tās pazīstu, un tās Man iet pakaļ. 28Un Es tām dodu mūžīgu dzīvību, un tās ne mūžam neies bojā, un neviens tās neizraus no Manas rokas. 29Mans Tēvs, kas Man tās devis, ir lielāks pār visiem: un neviens tās nevar izraut no Mana Tēva rokas. 30Es un Tas Tēvs, mēs esam viens. 31Tad tie Jūdi atkal pacēla akmeņus, Viņu nomētāt. 32Jēzus tiem atbildēja: daudz labus darbus Es jums esmu rādījis no Sava Tēva: kura darba dēļ jūs Mani mētājiet ar akmeņiem? 33Tie Jūdi Viņam atbildēja un sacīja: laba darba dēļ mēs Tevi nemētājam, bet zaimošanas dēļ un ka Tu cilvēks būdams pats Sevi dari par Dievu. 34Jēzus tiem atbildēja: vai jūsu bauslībā nav rakstīts: Es esmu sacījis, jūs esat dievi; 35Kad tā nu tos sauca par dieviem, uz kuriem Dieva vārds ir noticis, un to rakstu nevar atmest, 36Ko tad jūs sakāt uz Mani, ko Tas Tēvs svētījis un pasaulē sūtījis: Tu Dievu zaimo; tāpēc ka Es esmu sacījis: Es esmu Dieva Dēls? 37Ja Es Sava Tēva darbus nedaru, tad neticiet Man. 38Bet ja Es tos daru, tad, ja nu neticat Man, tad ticat jel tiem darbiem, lai jūs atzīstat un ticat, ka Tas Tēvs ir iekš Manis, un Es iekš Viņa. 39Tad tie atkal Viņu meklēja gūstīt, bet Viņš izgāja no viņu rokām. 40Un Viņš atkal cēlās pāri Jardānai uz to vietu, kur Jānis iesākumā kristīja, un palika tur. 41Un daudz pie Viņa nāca un sacīja: jebšu Jānis nav darījis nevienas brīnuma zīmes, tomēr viss, ko Jānis par Šo sacījis, tas ir tiesa. 42Un daudzi tur ticēja uz Viņu.