1Sauc jel, vai būs kāds, kas tev atbild? Un pie kura no svētiem tu gribi griezties? 2Jo sirdēsti nokauj ģeķi, un pārsteigšanās nonāvē nejēgu. 3Es redzēju ģeķi iesakņotu, bet piepeši nolādēju viņa namu. 4Viņa bērni palika tālu no pestīšanas un tapa satriekti vārtos, un nebija glābēja. 5Viņa pļāvumu ēda izsalkuši, ir pat no ērkšķu vidus to lasīja, un laupītāji aprija viņa padomu. 6Jo no pīšļiem neizaug nelaime, un no zemes neizplaukst grūtums. 7Bet cilvēks uz grūtumu piedzimst, kā dzirksteles no oglēm paceļas skraidīt. 8Bet es meklētu to stipro Dievu un Dievam pavēlētu savas lietas. 9Viņš dara lielas lietas, kas nav izprotamas, un brīnumus, ko nevar skaitīt. 10Viņš dod lietu virs zemes un ūdenim liek nākt pār druvām. 11Zemos viņš liek augstā vietā, un bēdīgie tiek celti laimē. 12Viņš iznīcina viltniekiem padomu, ka viņu rokas nekā derīga nevar padarīt. 13Viņš satver gudros viņu viltībā, un netikliem padoms ātri krīt. 14Pa dienu tie skraida tumsā, un dienas vidū tie grābsta kā naktī. 15Bet viņš izglābj no zobena, no viņu mutes, un to bēdīgo no varenā rokas. 16Tā nabagam nāk cerība, bet blēdībai būs turēt muti. 17Redzi, svētīgs tas cilvēks, ko Dievs pārmāca, tāpēc neņem par ļaunu tā Visuvarenā pārmācību. 18Jo viņš ievaino un atkal sasien, viņš sadauza, un viņa roka dziedina. 19Sešās bēdās viņš tevi izglābs, un septītā tevi ļaunums neaizskars. 20Bada laikā viņš tevi izpestīs no nāves, un kara laikā no zobena cirtieniem. 21No ļaunām mēlēm tu tapsi paglābts, un nebīsies no posta, kad tas nāks. 22Postīšanā un badā tu smiesies, un no zemes zvēriem tu nebīsies. 23Jo tev būs derība ar akmeņiem tīrumā, un zvēri laukā turēs ar tevi mieru. 24Un tu samanīsi, ka tavs dzīvoklis mierā, un apraudzīsi savu namu un trūkuma nebūs. 25Un tu samanīsi, ka tava dzimuma būs daudz, un tavi pēcnākamie kā zāle virs zemes. 26Vecumā tu iesi kapā, it kā kūlīšus ieved savā laikā. 27Redzi, to mēs esam izmeklējuši, tā tas ir; klausi tu un ņem to labi vērā.