1Un Elius atbildēja un sacīja: 2Klausāties, gudrie, manu valodu, un prātīgie, atgriežat ausis pie manis; 3Jo auss pārbauda vārdus, it kā mute bauda barību. 4Lai pārspriežam savā starpā, lai kopā atzīstam, kas ir labi. 5Jo Ijabs saka: es esmu taisns, bet Dievs ir atņēmis manu tiesu. 6Lai gan man taisnība, mani tura par melkuli, manas mokas ir nedziedinājamas, lai gan neesmu noziedzies. 7Kur ir gan cilvēks, kā Ijabs, kas zaimošanu dzer kā ūdeni, 8Un draudzējās ar ļaundarītājiem un staigā ar bezdievīgiem? 9Jo viņš saka: cilvēkam nekā nepalīdz, ka tas mīļo Dievu. 10Tādēļ, gudrie vīri, klausāties mani. Nevar būt, ka Dievs ir ļauns un tas Visuvarenais netaisns. 11Jo viņš cilvēkam maksā pēc viņa darba, un ikkatram liek klāties pēc viņa gājuma. 12Patiesi, Dievs nedara ļauna, un tas Visuvarenais nepārgroza tiesu! 13Kam pasaule ir pavēlēta, ja ne viņam, un kas ir radījis visu zemi? 14Ja viņš savu sirdi grieztu uz sevi pašu vien, un savu garu un savu dvašu ņemtu pie sevis: 15Tad visa miesa kopā mirtu, un cilvēks taptu atkal par pīšļiem. 16Ja nu tev ir saprašana, klausi to, ņem vērā manas valodas balsi. 17Vai jel, kas taisnību ienīst, varēs vadīt? Kā tad tev bija tiesāt to Vistaisnāko? 18Viņu, kas uz ķēniņu var sacīt: tu netikli, un uz valdnieku: tu blēdi; 19Kas neuzlūko valdnieku vaigu un neieredz bagātus vairāk nekā nabagus, jo tie visi ir viņa roku darbs. 20Acumirklī tie nomirst, un nakts vidū tautas top iztrūcinātas un iet bojā, un varenie top aizrauti un ne caur cilvēka roku. 21Jo viņa acis skatās uz cilvēka ceļiem, un viņš redz visus viņa soļus. 22Tumsas nav nedz nāves ēnas, kur ļaundarītāji varētu slēpties. 23Viņam cilvēks ilgi nav jāmeklē, ka lai nāk uz tiesu Dieva priekšā. 24Viņš satriec varenos bez izmeklēšanas un ieceļ citus viņu vietā. 25Tāpēc ka viņš zina viņu darbus, viņš tos apgāž naktī, ka tie top satriekti. 26Viņš tos šausta kā bezdievīgus, tādā vietā, kur visi redz. 27Tāpēc ka tie no viņa atkāpušies un nav apdomājuši visus viņa ceļus. 28Ka nabaga brēkšanai bija jānāk pie viņa, un bēdīgā kliegšanu viņš paklausīja. 29Kad viņš dod mieru, kas tad pazudinās? Kad viņš savu vaigu apslēpj, kas viņu skatīs? Tā tas ir ar tautām, tā ar ikvienu cilvēku, 30Lai nelieša cilvēks nevalda un tautai nav par valgiem. 31Jo uz Dievu jāsaka: man bija jācieš, es vairs negrēkošu. 32Ko es neredzu, to māci tu man; ja esmu darījis netaisnību, tad to vairs nedarīšu. 33Vai Dievs lai atlīdzina pēc tava prāta? Jo tu neesi mierā! tad spriedi tu, ne es! Un ko tu taču māki sacīt! 34Prātīgi ļaudis man sacīs, un ikviens gudrs vīrs, kas uz mani klausījies: 35Ijabs runājis neprazdams, un viņa vārdi nav bijuši gudri. 36Kaut Ijabs taptu pārbaudīts līdz galam, ka viņš runā, kā bezdievīgi ļaudis. 37Jo viņš krauj grēku uz grēku, viņš mūsu priekšā zaimo un runā daudz pret to stipro Dievu. -