1Bet Ijabs atbildēja un sacīja: 2Cik ilgi jūs manu dvēseli bēdināsiet un mani mocīsiet ar vārdiem? 3Jūs gan desmitkārt mani likuši kaunā un nekaunaties mani tā nomākt. 4Un ja es tiešām esmu maldījies, tad tā maldīšanās ir mana. 5Vai tad jums tiešām tā bija lielīties pret mani un pierādīt manu kaunu? 6Ņemiet jel vērā, kā Dievs mani lauzis un mani apvaldzinājis ar savu tīklu. 7Redzi, es brēcu par varas darbu, bet man neatbild; es kliedzu pēc palīga, bet tiesas nav. 8Manam ceļam viņš licis šķēršļus, ka netieku uz priekšu, un uz manām tekām viņš licis tumsību. 9Manu godu viņš man novilcis un atņēmis manas galvas kroni. 10Viņš mani nopostījis visapkārt, ka eju bojā, un manu cerību viņš izsakņojis kā koku. 11Viņš iededzinājis savu bardzību pret mani un mani tur kā savu ienaidnieku. 12Viņa kara spēki sanākuši kopā un pret mani taisījuši savu ceļu un apmetuši lēģeri ap manu dzīvokli. 13Manus brāļus viņš atšķīris tālu no manis, un mani draugi man palikuši visai sveši. 14Mani tuvinieki atstājās, un mani draugi mani aizmirst. 15Mana saime un manas kalpones tur mani par svešinieku, un es esmu kā svešs viņu acīs. 16Es saucu savu kalpu, bet tas neatbild, tas man mīļi jālūdzās ar savu muti. 17Mana dvaša riebj manai sievai, un mana smaka manas mātes bērniem. 18Ir puikas mani nicina; kad es ceļos, tad tie man runā pretim. 19Visi mani uzticamie draugi mani tur par negantību, un ko es mīlējis, tie ir griezušies pret mani. 20Mani kauli līp pie manas ādas un pie manas miesas, un maniem zobiem āda vien atliek. 21Apžēlojaties par mani, apžēlojaties par mani, mani draugi! Jo Dieva roka mani aizskārusi. 22Kāpēc jūs mani vajājat, kā tas stiprais Dievs, un no manas miesas nevarat pieēsties? 23Ak kaut mani vārdi taptu sarakstīti, ak kaut tie taptu iezīmēti grāmatā! 24Kaut tie ar dzelzs kaltu un svinu par mūžīgu piemiņu taptu iecirsti akmenī. 25Bet es zinu, ka mans Pestītājs dzīvs, un pēcgalā viņš celsies pār pīšļiem. 26Un kad mana āda, kas tā sasista, vairs nebūs, tad vaļā no savas miesas es skatīšu Dievu. 27Tiešām, es viņu sev skatīšu, un manas acis viņu redzēs, un nebūs svešs. - Mana sirds iekš manis ilgojās. 28Kad jūs sakāt: Kā mēs to vajāsim? Un ka tā vaina pie manis atrasta: 29Tad bīstaties no zobena; jo zobens ir tā bardzība par noziegumiem, lai jūs atzīstat, ka ir sodība.