1Bet Ijabs atbildēja un sacīja: 2Tas ir tiesa, jūs esat ļaudis un ar jums gudrība izmirs. 3Man arīdzan ir sirds, tāpat kā jums, jūs man priekšā neesat, un kas tad to gudrību nezin? 4Es pat savam tuvākam esmu par apsmieklu, es, kas Dievu piesaucis un no viņa esmu paklausīts, par apsmieklu tas taisnais un sirdsskaidrais. 5Kauns nelaimei pēc laimīga domām; tas gaida to, kam kāja slīd. 6Postītāju dzīvokļiem labi klājās, un mierā paliek bezdievīgi un kam Dievs ir dūrē. 7Un tiešām, vaicā jel lopiem, tie tev to mācīs, un putniem apakš debess, tie tev to stāstīs. 8Jeb runā ar zemi, tā tev mācīs, un jūras zivis tev to izteiks. 9Kas neatzīst pie visa tā, ka Tā Kunga roka to darījusi. 10Viņa rokā ir visu dzīvo dvēsele un visu cilvēku miesu gars. 11Vai auss nepārbauda vārdus, kā mute bauda barību? 12Pie veciem ir gudrība un ilgs mūžs dod saprašanu. 13Pie viņa ir gudrība un spēks, viņam ir padoms un prāts. 14Redzi, viņš nolauž, un neviens nevar uztaisīt. Viņš ko aizslēdz, un neviens nevar atvērt. 15Redzi, kad viņš ūdeņus satur, tad tie izsīkst, un kad viņš tos laiž vaļā, tad tie zemi griež apkārt. 16Pie viņa ir spēks un pastāvība, viņa priekšā ir, kas maldās un kas maldina. 17Viņš ved padomu devējus par laupījumu, un tiesnešus viņš dara par ģeķiem. 18Ķēniņu saites viņš sarauj un apjož pašiem gurnus ar saitēm. 19Viņš ved cienīgus par laupījumu, un apgāž varenus. 20Viņš atņem runātājiem valodu un noņem vecajiem prātu. 21Viņš izlej negodu pār lieliem kungiem, un vareniem viņš jostu raisa vaļā. 22Viņš atklāj dziļumus tumsai, un nāves ēnu viņš ved gaismā. 23Viņš vairo ļaudis un tos izdeldē, viņš ceļ spēkā tautas un tās izklīdina. 24Viņš ļaužu virsniekiem virs zemes atņem sirdi un tos maldina tuksnesī, kur ceļa nav. 25Tie grābsta it kā tumsā, kur gaismas nav, un viņš tiem liek maldīties kā piedzērušiem.