1Viens vīrs bija Uczemē, Ijabs vārdā, un tas bija sirdsskaidrs un taisns un dievbijīgs un sargājās no ļauna. 2Un tam dzima septiņi dēli un trīs meitas. 3Un viņam lopu bija septiņtūkstoš avis un trīstūkstoš kamieļi un piecsimt jūgi vēršu un piecsimt ēzeļu mātes un ļoti liela saime; un viņš bija lielāks nekā visi austruma ļaudis. 4Un viņa dēli gāja un taisīja dzīres ikviena namā savā dienā, un sūtīja un aicināja savas trīs māsas, līdz ar tiem ēst un dzert. 5Kad nu tās dzīru dienas bija apkārt, tad Ijabs sūtīja un tos svētīja un cēlās no rīta agri un upurēja dedzināmos upurus pēc visu viņu skaita, jo Ijabs sacīja: Varbūt, ka mani dēli apgrēkojušies un Dievam savā sirdī atsacījuši. Tā Ijabs darīja ikdienas. 6Un notikās kādā dienā, kad Dieva bērni nāca stāties Tā Kunga priekšā, tad sātans arīdzan atnāca viņu starpā. 7Un Tas Kungs sacīja uz sātanu: no kurienes tu nāci? Un sātans Tam Kungam atbildēja un sacīja: esmu gājis apkārt pa pasauli un to esmu izstaigājis. 8Un Tas Kungs sacīja uz sātanu: vai tu neesi licis vērā manu kalpu Ijabu? Jo neviena tāda nav pasaulē kā viņš, sirdsskaidrs, taisns un dievbijīgs vīrs, un kas tā sargās no ļauna. 9Tad sātans atbildēja Tam Kungam un sacīja: vai tad Ijabs velti Dievu bīstas? 10Vai tu viņu un viņa namu un visu, kas tam pieder, neesi visapkārt aptaisījis it kā ar sētu? Viņa roku darbu tu esi svētījis, un viņa lopi ir vairojušies zemē. 11Bet nu izstiep jel savu roku un aizskar, kas tam pieder, tiešām viņš tev vaigā atsacīsies. 12Un Tas Kungs sacīja uz sātanu: redzi, viss, kas tam pieder, lai ir tavā rokā, tikai pie viņa paša nepieliec savu roku. Un sātans aizgāja no Tā Kunga. 13Kad nu kādā dienā viņa dēli un meitas ēda un vīnu dzēra sava pirmdzimušā brāļa namā, 14Tad vēstnesis nāca pie Ijaba un sacīja: vērši ara un ēzeļu mātes pie tiem bija klāt ganos. 15Tad Arabi ielauzās un tos paņēma un kāva tos puišus ar zobena asmeni, un es viens pats tikai esmu izbēdzis, tev to stāstīt. 16Kamēr tas vēl runāja, cits atnāca un sacīja: Dieva uguns krita no debess un iededzināja avis un puišus un tos sadedzināja pavisam, un es viens pats tikai esmu izbēdzis, tev to stāstīt, 17Kamēr tas vēl runāja, cits atnāca un sacīja: Kaldeji taisījās trijos pulkos un uzbruka kamieļiem un tos paņēma un kāva tos puišus ar zobena asmeni, un es viens pats tikai esmu izbēdzis, tev to stāstīt. 18Kamēr tas vēl runāja, cits atnāca un sacīja: tavi dēli un tavas meitas ēda un dzēra vīnu sava pirmdzimušā brāļa namā. 19Un redzi, briesmīga vētra nāca no tuksneša puses un aizņēma tos četrus nama stūrus, ka tas sagruva uz tiem jaunekļiem, un tie nomira, un es viens pats tikai esmu izbēdzis, tev to stāstīt. 20Tad Ijabs cēlās un saplēsa savus svārkus un apcirpa savu galvu un metās pie zemes un pielūdza 21Un sacīja: kails esmu nācis no savas mātes miesām un kails atkal aiziešu. Tas Kungs ir devis, Tas Kungs ir ņēmis, Tā Kunga vārds lai ir slavēts! 22Visās šinīs lietās Ijabs neapgrēkojās un neturējās aplam pret Dievu.