1Šis ir Tā Kunga vārds, kas notika uz pravieti Jeremiju pret pagānu tautām: 2Pret Ēģipti, pret Varaūs Nekus, Ēģiptes ķēniņa, karaspēku, kas bija pie Vrat upes, pie Karķemisa, ko Nebukadnecars, Bābeles ķēniņš, sakāva Jojaķima, Jozijas dēla, Jūda ķēniņa, ceturtā gadā. 3Taisiet gatavas bruņas un sedzamas bruņas un ejat karā. 4Sedlojiet zirgus un kāpiet virsū, jātnieki, nostājaties vara cepurēs, triniet šķēpus, apvelciet krūšu bruņas. 5Kāpēc es tos redzu bailīgus un atpakaļ bēgam, un viņu varenos sakautus un bēgam, ka neskatās atpakaļ? Briesmas visapkārt, saka Tas Kungs. 6Ne čaklais var izbēgt, ne varenais izsprukt; pret ziemeli pie Vrat upes krasta tie klūp un krīt. 7Kas tas, kas ceļas, kā upe, kam ūdeņi veļas kā straumes? 8Ēģiptes zeme ceļas kā upe, un viņas ūdeņi veļas kā straumes un saka: es celšos liela, es apklāšu zemi, es maitāšu pilsētas, un kas tur dzīvo. 9Ceļaties, zirgi, rībiet, rati! Lai varoņi iziet, Moru ļaudis un no Puta, kas bruņas tura, un Līdieši, kas stopu nes un uzvelk. 10Šī diena ir Tā Kunga, Tā Kunga Cebaot atriebšanās diena, ka viņš atriebjās pie saviem pretiniekiem, un zobens ēdīs un rīs un piedzersies no viņu asinīm. Jo Tam Kungam, Tam Kungam Cebaot, ir kauja ziemeļu zemē pie Vrat upes. 11Ej augšā uz Ģileadu un dabū zalves, jaunava, Ēģiptes meita! Velti, ka tu daudz zāļojies, jo dziedināšanas tev nav. 12Tautas dzird tavu kaunu, un zeme ir pilna tavas kaukšanas, jo ir straipelejuši varonis uz varoni, un abi kopā krituši. 13Šis ir tas vārds, ko Tas Kungs runāja uz pravieti Jeremiju par Nebukadnecara, Bābeles ķēniņa, nākšanu, kaut Ēģiptes zemi: 14Sludinājiet Ēģiptes zemē, dariet zināmu Migdalā, sauciet to arī Novā un Takvanesā, sakāt: celies un taisies gatava, jo zobens ir aprijis, kas ap tevi. 15Kāpēc tavi varenie nogāzti? Tie nepastāvēja, jo Tas Kungs tos gāzis. 16Viņš dara, ka daudzi gāžas, un viens krīt uz otru, un tie saka: ceļaties, iesim atpakaļ pie saviem ļaudīm un uz savu dzimteni no rijēja zobena. 17Tur sauc: Varaūs, Ēģiptes ķēniņš, ir pagalam, viņš savu laiku nav licis vērā. 18Tik tiešām kā es dzīvoju, saka tas ķēniņš, kam vārds ir Kungs Cebaot: viņš nāks kā Tābors starp kalniem un kā Karmels jūrmalā. 19Gādā sev ceļa lietas, iedzīvotāja, Ēģiptes meita, jo Nova taps par tuksnesi un taps sadedzināta, ka neviens tur nedzīvos. 20Ēģipte ir dižena tele, dundurs no ziemeļiem nāk, tiešām nāk. 21Arī viņas karavīri viņas vidū ir kā baroti teļi; tomēr arī tie griež muguru, visi kopā bēg un nestāv, jo viņu nelaimes diena tiem uzbrukusi, viņu piemeklēšanas laiks. 22Viņas balss būs, it kā čab, čūskai lienot, jo tie celsies uz turieni ar karaspēku un nāks pie viņiem ar cirvjiem, kā malkas cirtēji. 23Tie nocirtīs viņas mežu, saka Tas Kungs, jebšu tas ir liels un biezs, jo to ir vairāk nekā siseņu, ka tos nevar skaitīt. 24Ēģiptes meita stāv kaunā, rokā dota ļaudīm no ziemeļiem. 25Tas Kungs Cebaot, Izraēla Dievs, saka: redzi, es piemeklēšu Amonu Noā un Varaū un Ēģipti un viņas dievus un viņas ķēniņus, Varaū un tos, kas uz viņu paļaujas; 26Un es tos nodošu tiem rokā, kas viņu dvēseles meklē, un Nebukadnecara, Bābeles ķēniņa, rokā, un viņa kalpu rokā. Bet pēcgalā tur dzīvos it kā vecos laikos, saka Tas Kungs. 27Bet tu, nebīsties, mans kalps Jēkab, un neiztrūcinājies, Izraēl! Jo redzi, es tevi atpestīšu no tālienes un tavu dzimumu no viņa cietuma zemes; un Jēkabs griezīsies atpakaļ un paliks mierā, un viņam klāsies labi, un neviens viņu neiztrūcinās. 28Tu tad nebīsties, mans kalps Jēkab, saka Tas Kungs; jo es esmu pie tevis. Jo es darīšu galu visām pagānu tautām, kurp es tevi biju aizdzinis, bet tev es nedarīšu galu, bet es tevi pārmācīšu pēc taisnības, un tevi nepametīšu nepārmācītu.