1Un kad Jeremija bija beidzis runāt uz visiem ļaudīm visus Tā Kunga, viņu Dieva, vārdus, ar ko Tas Kungs, viņu Dievs, viņu pie tiem bija sūtījis, (proti) visus šos vārdus, 2Tad runāja Azarija, Ozajas dēls, un Jokanans, Kareūs dēls, un visi tie nebēdnieki, un sacīja uz Jeremiju: tu runā melus; Tas Kungs, mūsu Dievs, tevi nav sūtījis nedz sacījis: jums nebūs iet uz Ēģipti, tur piemist. 3Bet Bāruks, Nerijas dēls, tevi pret mums skubina, mūs nodot Kaldejiem rokā, lai tie mūs nokauj un aizved uz Bābeli. 4Un Jokanans, Kareūs dēls, un visi tie kara virsnieki un visi tie ļaudis neklausīja Tā Kunga balsij, palikt Jūda zemē. 5Bet Jokanans, Kareūs dēls, un visi kara virsnieki ņēma visus Jūda atlikušos, kas no visām tautām, kurp tie bija aizdzīti, bija griezušies atpakaļ dzīvot Jūda zemē, 6Vīrus un sievas un bērnus un ķēniņa meitas, un visas tās dvēseles, ko pils karavīru virsnieks Nebuzaradans, bija atstājis pie Ģedalijas, Aīkama dēla, Zavana dēla dēla, ir pravieti Jeremiju un Bāruku, Nerijas dēlu, 7Un tie gāja uz Ēģiptes zemi, jo tie neklausīja Tā Kunga balsij, un tie nāca uz Takvanesu. 8Tad Tā Kunga vārds notika uz Jeremiju Takvanesā sacīdams: 9Ņem savā rokā lielus akmeņus un ieroc tos mālos akmeņu bruģī, kas ir pie Varaūs nama durvīm Takvanesā, priekš Jūdu vīru acīm, un saki uz tiem: 10Tā saka Tas Kungs Cebaot, Izraēla Dievs: redzi, es sūtīšu un atvedīšu Nebukadnecaru, Bābeles ķēniņu, savu kalpu, un celšu viņa goda krēslu pār šiem akmeņiem, ko es esmu ieracis, un viņš izplētīs savu skaisto telti tur virsū. 11Un viņš nāks un sitīs Ēģiptes zemi; kam nāve uziet, tam lai uziet, un kam cietums uziet, tam lai uziet, un kam zobens uziet, tam lai uziet. 12Un es iededzināšu uguni Ēģiptes dievu namos, un viņš tos sadedzinās un aizvedīs. Un viņš apvilks Ēģiptes zemi, ka gans apvelk savu mēteli, un viņš izies no turienes ar mieru. 13Un viņš satrieks BetZemes pīlārus Ēģiptes zemē un sadedzinās Ēģiptes dievu namus ar uguni.