1Tanī laikā, saka Tas Kungs, es visām Izraēla ciltīm būšu par Dievu, un tās man būs par ļaudīm. 2Tā saka Tas Kungs: Tie ļaudis, kas atlikuši no zobena, atraduši žēlastību tuksnesī; es iešu, Izraēli vest pie dusas. 3Tas Kungs man parādījies no tālienes: es tevi esmu mīļojis ar mūžīgu mīlestību, tādēļ es tevi žēlīgi esmu vilcis pie sevis. 4Es tevi atkal uztaisīšu, un tu tapsi uzcelta, Izraēla meita! Tu atkal pušķosies ar savām bungām un iziesi priecīgi diedama. 5Tu atkal dēstīsi vīna dārzus Samarijas kalnos, dēstītāji tos dēstīs un droši baudīs. 6Jo būs diena, kad sargi sauks uz Evraīma kalniem: ceļaties, ejam augšā uz Ciānu pie Tā Kunga, mūsu Dieva. 7Jo tā saka Tas Kungs: sauciet par Jēkabu ar līksmību un gavilējiet par tautu galvu, sludinājiet, teiciet un sakiet: ak Kungs, pestī savus ļaudis, Izraēla atlikušos! 8Redzi, es tos atvedīšu no ziemeļu zemes un tos sapulcināšu no zemes galiem; viņu starpā būs akli un tizli, grūtas un dzemdētājas kopā, lielā pulkā tie šurp atgriezīsies. 9Tie nāks ar raudāšanu, un ar pielūgšanu es tos gribu vest un vadīt pie ūdens strautiem pa līdzenu ceļu, kur tie nepaklups; jo es esmu Izraēlim palicis par tēvu un Evraīms ir mans pirmdzimtais. 10Klausiet Tā Kunga vārdu, jūs tautas, un sludiniet pa tām salām, kas tālu, un sakāt: kas Izraēli izklīdinājis, tas viņu atkal sapulcinās un to sargās kā gans savu ganāmo pulku. 11Jo Tas Kungs Jēkabu atpircis un viņu izglābis no rokas, kas bija stiprāka nekā viņš. 12Un tie nāks un gavilēs Ciānas kalnā un plūdīs pie Tā Kunga dāvanām, pie labības un pie vīna un pie eļļas un pie jauniem jēriem un vēršiem, un viņu dvēsele būs kā mitrs dārzs, un tie vairs nebūs noskumuši. 13Tad jaunava priecāsies diedama un jaunekļi un sirmgalvji kopā. Jo es pārvērtīšu viņu skumību par prieku un tos iepriecināšu un ielīksmošu pēc viņu noskumšanas 14Un es mielošu priesteru dvēseli ar taukumiem, un mani ļaudis taps pieēdināti ar manu labumu, saka Tas Kungs. 15Tā saka Tas Kungs: brēkšana ir dzirdama Ramā, žēlošanās un gauža raudāšana; Raēle apraud savus bērnus, un negribās iepriecinājuma par saviem bērniem, jo to vairs nav. 16Tā saka Tas Kungs: atrauj savu balsi no raudāšanas un savas acis no asarām, jo tur ir alga tavam darbam, saka Tas Kungs; tie atgriezīsies no ienaidnieka zemes. 17Un cerība ir tavai nākamībai, saka Tas Kungs: jo tavi bērni nāks atpakaļ savās robežās. 18Es klausīt esmu klausījies, ka Evraīms žēlojās: tu mani esi pārmācījis, un es esmu pārmācīts kā nevaldāms teļš. Atgriez mani, tad es atgriezīšos. Jo tu, Kungs, esi mans Dievs. 19Tiešām, kad es nogriezos, tad man nāca žēlums, un kad es to atzinu, tad es situ uz saviem gurniem, jo es esmu apkaunots un kaunā tapis, nesdams savas jaunības negodu. 20Vai Evraīms man nav dārgs dēls un mīļš bērns, ka cikkārt es par viņu runāju, pieminēdams es viņu pieminu? Tāpēc mana sirds trīc par viņu, ka es apžēlodamies par viņu apžēlojos, saka Tas Kungs. 21Uzcel sev stabus, liec sev zīmes, un ņem vērā to ceļu, ko tu staigājis: Griezies atpakaļ, Izraēla meita, griezies atpakaļ uz šīm savām pilsētām. 22Cik ilgi tu maldīsies, tu atkāpēja meita? Jo Tas Kungs ir radījis ko jaunu virs zemes: sieva būs ap vīru. 23Tā saka Tas Kungs Cebaot, Izraēla Dievs: šo vārdu tie vēl runās Jūda zemē un viņas pilsētās, kad es atpakaļ vedīšu viņa cietumniekus: lai Tas Kungs tevi svētī, tu taisnības mājokli, tu svētais kalns! 24Un Jūda ar visām savām pilsētām kopā tur dzīvos, arāji un kas staigā ar ganāmiem pulkiem. 25Jo es dzirdināšu iztvīkušo dvēseli un atspirdzināšu ikkatru noskumušu dvēseli. 26Tāpēc es uzmodos un skatījos, un mans miegs man bija gards. 27Redzi, nāks dienas, saka Tas Kungs, ka es Izraēla namu un Jūda namu augļošu ar cilvēku dzimumu un ar lopu dzimumu. 28Un kā es pret tiem esmu bijis nomodā, tos izraudams un nolauzdams un postīdams un samaitādams un mocīdams, tā es par tiem gribu nomodā būt, tos uztaisīdams un dēstīdams, saka Tas Kungs, 29Tanīs dienās vairs nesacīs: tēvi ēduši skābas vīnogas, un bērniem zobi apmizējuši. 30Bet ikvienam sava nozieguma dēļ būs mirt, ikviens cilvēks, kas ēd skābas vīnogas, tam zobi apmizēs. 31Redzi, nāks dienas, saka Tas Kungs, ka es jaunu derību celšu ar Izraēla namu un ar Jūda namu, 32Ne tādu derību, kā esmu cēlis ar viņu tēviem, kad tos pie rokas satvēru un izvedu no Ēģiptes zemes; to manu derību tie iznīcinājuši, tad es arīdzan par tiem neesmu bēdājis, saka Tas Kungs. 33Bet šī ir tā derība, ko es ar Izraēla namu celšu pēc šīm dienām, saka Tas Kungs: es došu savu bauslību viņu prātā un to rakstīšu viņu sirdī, un es tiem būšu par Dievu, un tie man būs par tautu. 34Un tad draugs draugu vairs nemācīs nedz brālis brāli, sacīdams: atzīstiet To Kungu! Jo tie visi mani atzīs, ir viņu mazie, ir viņu lielie, saka Tas Kungs. Jo es piedošu viņu noziegumus un nepieminēšu vairs viņu grēkus. 35Tā saka Tas Kungs, kas sauli dienā dod pār spīdekli, mēnesi un zvaigznes pēc saviem likumiem par spīdekļiem naktī, kas jūru kustina, ka viņas viļņi kauc, Kungs Cebaot ir viņa vārds: 36Kad šie likumi manā priekšā zudīs, saka Tas Kungs, tad arī Izraēla dzimums zudīs, ka nebūs vairs tauta manā priekšā mūžīgi. 37Tā saka Tas Kungs: Kad debesis augšām varēs mērot un zemes dibenus apakšā varēs izmanīt, tad es arī atmetīšu visu Izraēla dzimumu, visa tā dēļ, ko tie darījuši, saka Tas Kungs. 38Redzi, nāks dienas, saka Tas Kungs, ka šī pilsēta Tam Kungam taps uzcelta no Ananeēļa torņa līdz stūru vārtiem. 39Un mēra aukla izstiepsies tālāki uz priekšu līdz Gareba pakalnam un griezīsies uz Goātu. 40Un visa miroņu un pelnu ieleja, un visi tīrumi līdz Kidronas upei, līdz zirgu vārtu stūrim pret rītiem, būs Tam Kungam svēti; tur vairs neko neizdeldēs nedz nolauzīs ne mūžam.