1Un Tā Kunga vārds uz mani notika un sacīja: 2Ej un sauc Jeruzālemes ausīs un saki: Tā saka Tas Kungs: es tevi pieminēju, kad tu vēl biji mīlīga meita un mīļa brūte, kad tu man staigāji pakaļ tuksnesī, neapsētā zemē. 3Izraēls bija Tam Kungam svētīts un viņa augļu pirmaji; visi, kas to ēda, tie tapa noziedzīgi, ļaunums nāca pār tiem, saka Tas Kungs. 4Klausiet Tā Kunga vārdu, Jēkaba nams, visas Izraēla nama ciltis. 5Tā saka Tas Kungs: kādu netaisnību jūsu tēvi pie manis atraduši, ka tie tālu no manis atkāpušies un nelietībai dzinušies pakaļ un tapuši nelieši, 6Un nav sacījuši: kur ir Tas Kungs, kas mūs izveda no Ēģiptes zemes, kas mūs vadīja tuksnesī, tukšā un nestaigātā zemē, izkaltušā un nāves ēnas zemē, tai zemē, kur neviens negāja cauri un kur neviens cilvēks nedzīvoja? 7Un es jūs ievedu auglīgā zemē, ēst viņas augļus un viņas labumu. Bet kad jūs nācāt iekšā, tad jūs manu zemi sagānījāt un darījāt manu īpašumu par negantību. 8Priesteri nesacīja: kur ir Tas Kungs? Un bauslības mācītāji mani nepazina un gani atkāpās no manis, un pravieši mācīja Baāla vārdā un dzinās pakaļ tiem, kas nekā neder. 9Tāpēc es vēl ar jums tiesāšos, saka Tas Kungs, un ar jūsu bērnu bērniem es tiesāšos. 10Jo ceļaties pāri uz Ķiteju salām un lūkojiet un sūtiet uz Ķedaru un ņemiet labi vērā un raugiet, vai tur tā noticis. 11Vai kādi pagāni dievus pārmijuši, jebšu tie nav dievi? Bet mani ļaudis savu godību pārmijuši ar to, kas nekā neder. 12Iztrūcinājaties par to, debesis, un trīciet un drebiet ļoti, saka Tas Kungs. 13Jo mani ļaudis dara divkārtīgu ļaunumu: tie mani atstāj, to dzīvo ūdens avotu, un izcērt sev akas, cauras akas, kas ūdeni netur. 14Vai Izraēls ir kalps jeb dzimts vergs? Kāpēc tad viņš ir palicis par laupījumu? 15Jaunie lauvas rūc pret viņu, tie paceļ savas balsis un posta viņa zemi; viņa pilsētas ir sadedzinātas, ka neviens tur nedzīvo. 16Arī Novas un Takvanesas bērni tev nogana galvu. 17Vai tu pats sev to nedari, ka tu To Kungu, savu Dievu atstāji tanī laikā, kad viņš tevi veda uz ceļu? 18Un nu, ko tev iet Ēģiptes ceļu, dzert Ziora ūdeni? Un ko tev iet Asura ceļu, dzert lielās upes ūdeni? 19Tava blēdība tevi pārmācīs, un tava atkāpšanās tevi sodīs. Tāpēc atzīsti un redzi, ka tas ir ļauni un rūgti, ka tu To Kungu, savu Dievu, atstāji, un manas bijāšanas nav pie tevis, saka Tas Kungs Kungs Cebaot. 20Jo no veciem laikiem tu savu jūgu esi salauzusi un savas saites saraustījusi un saki: es nekalpošu; jo uz visiem augstiem pakalniem un apakš visiem zaļiem kokiem tu skraidīji, maucību dzīt. 21Es tevi biju dēstījis par jauku vīna koku, par it taisnu sēklu; kā tad tu man esi pārvērtusies par sveša vīna koka rūgto meža zaru? 22Jo jebšu tu mazgātos ar sārmu un ņemtu daudz ziepes klāt, tomēr tavs noziegums paliek iezīmēts manā priekšā, saka Tas Kungs Kungs. 23Kā tu vari sacīt, es neesmu sagānījusies, es Baāliem neesmu dzinusies pakaļ? Redzi savu ceļu tai ielejā, ņem vērā, ko tu esi darījusi, 24Tu čaklā kamieļu māte, kas šurpu turpu skraida, meža ēzeļu māte, ar tuksnesi apradusi, kas savā kārībā elš, - kas viņas karstumu savaldīs? Kas to grib meklēt tam nav jāpiekūst; jaunā mēnesī to var atrast. 25Neskrej tā, ka tev apavi nokrīt un ka tu noslāpsti. Bet tu saki: tas ir velti, nekā! Jo es mīlēju tos svešos un dzīšos tiem pakaļ. 26It kā zaglis kaunas, kad to pienāk, tā Izraēla nams taps kaunā, paši, viņu ķēniņi, viņu lielkungi un viņu priesteri un viņu pravieši, 27Kas uz koku saka: tu esi mans tēvs, - un uz akmeni: tu mani esi dzemdinājis. Jo tie man piegriež muguru, ne vaigu. Bet nelaimes dienā tie saka: celies un izpestī mūs. 28Kur tad ir tavi dievi, ko tu sev esi taisījusi? Lai tie ceļas, vai tie bēdu laikā tevi var izpestīt; jo cik tev pilsētu, tik tev arī dievu, Jūda! 29Kāpēc jūs strīdaties pret mani? Jūs visi no manis esat atkāpušies, saka Tas Kungs. 30Jūsu bērnus es esmu velti sitis, tie to pārmācību nav pieņēmuši. Jūsu zobens ir aprijis jūsu praviešus, kā plēsīgs lauva. 31Ak tu tauta, ņem jel vērā Tā Kunga vārdu! Vai tad es Izraēlim esmu tuksnesis vai tumša zeme? Kāpēc tad mani ļaudis saka: mēs iesim savā vaļā, mēs nenāksim vairs pie tevis? 32Vai jaunava aizmirst savu rotu, vai brūte savu greznumu? Bet mani ļaudis mani ir aizmirsuši jau neskaitāmas dienas. 33Cik brangi tavi ceļi, meklēt mīlestību! Tāpēc tu arī radini savus ceļus uz blēdībām. 34Pat pie tavu drēbju vīlēm atrodas nabagu nenoziedzīgu dvēseļu asinis, ko tu nepienāci kā ielauzušos. Bet par to visu (es ar tevi tiesāšos). 35Un tu saki: es esmu nenoziedzīga, tāpēc lai viņa bardzība no manis nogriežas. Redzi, es par to tiesāšos ar tevi, ka tu saki: es neesmu grekojusi! 36Kam tu tik ļoti steidzies pārgrozīt savu ceļu? Pie Ēģiptes tu tāpat paliksi kaunā, ka tu kaunā palikusi pie Asura. 37Arī no turienes tu iziesi, rokas pār galvu sasizdama. Jo Tas Kungs ir atmetis, uz ko paļaujies, un tev ar viņiem labi neizdosies.