1Šis ir Tā Kunga vārds, kas noticis uz Jeremiju, par to bula(sausuma) laiku. 2Jūda bēdājās, un viņa vārti tvīkst, sērodamies tie guļ pie zemes, un Jeruzālemes brēkšana kāpj uz augšu. 3Un viņu cienīgie sūta savus zemos pēc ūdens; tie nāk pie akām, neatrod ūdens, atgriežas ar saviem traukiem tukšā, top kaunā un noskumst un apsedz savu galvu. 4Tāpēc ka zeme iztrūkusies, ka lietus nav virs zemes, arāji ir nokaunējušies, apsedz savu galvu. 5Pat stirna laukā atnesās un atstāj (savus bērnus), tāpēc ka zāles nav. 6Un meža ēzeļi stāv pakalnos un tvarsta vēju, kā tuksneša vilki; viņu acis pamirst, tāpēc ka zāles nav. 7Ak Kungs, jebšu mūsu noziegumi liecina pret mums, tomēr palīdzi tava vārda dēļ, jo mūsu atkāpšanās ir liela, pret tevi esam grēkojuši. 8Ak Izraēla cerība, viņa Pestītājs bēdu laikā, kāpēc tu gribi būt kā svešinieks šai zemē, jeb kā ceļavīrs, kas nāk, tik palikt par nakti? 9Kāpēc tu gribi būt kā vīrs, kas iztrūcies, kā varonis, kas nevar glābt? Tomēr tu Kungs esi mūsu vidū, un mēs pēc tava vārda esam nosaukti, neatstājies no mums! 10Tā saka Tas Kungs uz šiem ļaudīm: tie mīļo šurp un turp skraidīt un nevalda savas kājas, tāpēc Tam Kungam nav labs prāts pie tiem. Nu viņš pieminēs viņu noziegumu un piemeklēs viņu grēkus. 11Un Tas Kungs sacīja uz mani: nelūdz par šiem ļaudīm, tiem par labu. 12Jebšu tie gavē, taču es viņu brēkšanu neklausīšu, un jebšu tie upurē dedzināmus upurus un ēdamus upurus, tad man tomēr pie tiem nebūs labs prāts, bet caur zobenu un caur badu un caur mēri es tos izdeldēšu. 13Tad es sacīju: ak Kungs, Kungs! Redzi, pravieši saka uz tiem: jūs neredzēsiet zobenu, un bads jūs neaizņems, bet es jums došu īstenu mieru šinī vietā. 14Un Tas Kungs sacīja uz mani: tie pravieši sludina melus Manā Vārdā, es tos neesmu sūtījis nedz tiem pavēlējis nedz uz tiem runājis. Tie jums sludina melu parādīšanu un zīlēšanu un nelietību un savu pašu sirds viltību. 15Tādēļ saka Tas Kungs tā par tiem praviešiem, kas Manā Vārdā sludina, ko es neesmu sūtījis, un kas saka, zobens nebūs nedz bads šinī zemē: caur zobenu un caur badu šie pravieši taps aprīti. 16Un tie ļaudis, kam šie sludina, gulēs uz Jeruzālemes ielām aiz bada un zobena, un nebūs, kas tos aprok ar viņu sievām un ar viņu dēliem un ar viņu meitām; tā es viņu ļaunumu izgāzīšu pār viņiem. 17Tāpēc saki uz tiem šo vārdu: manas acis plūst asarām dienās un naktīs un nemitās; jo tā jaunava, manu ļaužu meita, ir satriekta ar lielu triecienu, ar varen lielu mocību. 18Kad es izeju laukā, tad redzi, tur ir zobena nokauti, kad es nāku pilsētā, tad redzi, tur guļ badu miruši. Un pravieši un priesteri iet apkārt pa zemi, ko tie nepazīst. 19Vai tad tu Jūdu pavisam esi atmetis, jeb vai tava dvēsele Ciānu apnikusi? Kāpēc tu mūs esi sitis, ka mums dziedināšanas vairs nav? Gaida uz mieru, bet labuma nav, un uz dziedināšanas laiku, bet redzi, izbailes. 20Kungs, mēs atzīstam savu bezdievību un savu tēvu noziegumu, ka pret tevi esam grēkojuši. 21Neatmet mūs tava vārda dēļ, un lai tavs godības krēsls netop nievāts; piemini un neiznīcini savu derību ar mums. 22Vai ir starp pagānu elkiem, kas liek lietum līt, jeb vai debess var dot lietu? Vai tu tas neesi, ak Kungs, mūsu Dievs? Tāpēc mēs uz tevi gribam gaidīt, jo tu dari visas šīs lietas.