1Tad Debora un Baraks, Abinoama, dēls, tai dienā dziedāja un sacīja: 2Ka Izraēla varenie spēcīgi rādījušies, ka ļaudis labprātīgi cēlušies, teiciet To Kungu! 3Klausāties, ķēniņi, ņemiet vērā, lielie kungi! Tam Kungam es dziedāšu, Tam Kungam, Izraēla Dievam, es dziedāšu dziesmas. 4Kungs, kad tu izgāji no Zeīra un atnāci no Edoma lauka, tad zeme drebēja, un debesis pilēja, un padebeši pilēja ar ūdeni. 5Kalni izkusa Tā Kunga priekšā, pats Sinaī Tā Kunga, Izraēla Dieva, priekšā. 6Zamgara, Anata dēla, dienās, Jaēles dienās, ceļi bija klusi, un ceļa ļaudis gāja aplinkus. 7Klusi bija ciemi iekš Izraēla, tie bija klusi, kamēr es, Debora, cēlos, kamēr es cēlos, māte iekš Izraēla. 8Jaunus dievus izredzējās, tad radās karš vārtos. Vai gan redzēja bruņas, vai šķēpus pie četrdesmit tūkstošiem iekš Izraēla?   9Mana sirds pieder Izraēla valdniekiem, tiem ļaudīm, kas labprātīgi cēlušies. Teiciet To Kungu! 10Kas jājat uz baltām ēzelienēm, kas sēžat uz audumiem, kas staigājat pa ceļu, dziedājiet! 11Kur strēlnieku balss skanēja pie ūdens akām, tur slavē Tā Kunga taisnos darbus, tos taisnos darbus pie viņa ciemiem iekš Izraēla. Tad Tā Kunga ļaudis pārgāja savos vārtos. 12Modies, modies, Debora! modies, modies, dziedi dziesmu! Celies, Barak, un ved savus gūstītos, Abinoama dēls. 13Tad nonāca atlikums no tiem tautas vareniem; Tas Kungs nonāca man līdz starp tiem spēcīgiem. 14No Evraīma tie, kam sakne ir iekš Amaleka, aiz tevis Benjamins starp taviem ļaudīm; no Maķira valdnieki nāca un no Zebulona, kas tura vadoņa zizli. 15Un Īzašara virsnieki bija ar Deboru, un Īzašars it kā Baraks, lejā nesti savām kājām. Pie Rūbena upēm bija lieli sirds padomi. 16Kāpēc tu paliki pie laidariem, klausīties stabules pie ganāmiem pulkiem? Pie Rūbena upēm bija lieli sirds spriedumi. 17Ģileāds palika viņpus Jardānes, un kāpēc Dans mīt pie laivām? Ašers sēž jūrmalā un paliek savos līčos.   18Zebulons, tā ir tauta, kas savu dvēseli nodod nāvē, un Navtalus arīdzan augstos klajumos. 19Ķēniņi nāca, tie karoja, tad Kanaāna ķēniņi karoja pie Taānakas, pie Meģidus ūdeņiem; naudas peļņu tie nedabūja. 20No debesīm karoja, zvaigznes no saviem ceļiem karoja pret Ziseru. 21Ķizonas upe viņus aizrāva, tā veclaiku upe, Ķizonas upe. Celies, mana dvēsele, ar spēku! 22Rībēt rībēja apakš zirgu kājām, jājot, viņu vareniem jājot. 23Lādiet Merosu, saka Tā Kunga eņģelis, lādiet lādēdami viņa iedzīvotājus, tāpēc ka tie nav nākuši palīgā Tam Kungam, palīgā Tam Kungam ar stiprajiem. 24Svētīta pār sievām lai ir Jaēle, Ebera, tā Ķenieša, sieva, svētīta pār sievām teltīs. 25Ūdeni tas prasīja, tā deva pienu; dārgā kausā tā atnesa kreimu(krējumu). 26Savu roku tā izstiepa pēc naglas, un savu labo roku pēc strādnieku vesera, un sita Ziseram, sašķēla viņa galvu, satrieca un izurba viņa deniņus. 27Apakš viņas kājām tas locījās, krita zemē, gulēja; apakš viņas kājām tas locījās, krita; tur, kur locījās, tas gāzās un bija pagalam. 28Pa logu skatījās Ziserus māte un kliedza caur skadriņiem: kāpēc viņa rati kavējās, ka tie nenāk? Kāpēc viņa zirgu soļi tik lēni? 29Tās gudrās no viņas cienīgām tai atbild, ir pati tā atbild uz saviem vārdiem: 30Vai tad tie neatradīs un neizdalīs laupījumu, vienu, divas sievietes uz vīra galvu, raibas drēbes Ziserum par laupījumu, raibas rakstītas drēbes par laupījumu, raibu drēbi, divas rakstītas raibas drēbes ap kaklu laupītajām. 31Tā lai, Kungs, iet bojā visi tavi ienaidnieki! Bet kas viņu mīļo, lai ir, it kā saule uzlec savā spēkā. - Un tai zemei bija miers četrdesmit gadus.