1Šie nu ir tie pagāni, ko Tas Kungs atstāja, ka viņš caur tiem Izraēli kārdinātu, kas nekā nezināja no Kanaāna kariem; 2Lai Izraēla bērnu pēcnākamie zinātu un mācītos karu, tie, kas no tā vēl nekā nezināja. 3Pieci Vīlistu valdnieki un visi Kanaānieši un Sidonieši un Evieši, kas dzīvoja Lībanus kalnos, un no BaālErmona kalna līdz Ematai.   4Šie tad bija, lai Izraēls caur tiem tiktu kārdināts, ka taptu zināms, vai tie klausīs Tā Kunga baušļiem, ko viņš viņu tēviem bija pavēlējis caur Mozu. 5Un Izraēla bērni dzīvoja vidū starp Kanaāniešiem, Etiešiem un Amoriešiem un Vereziešiem un Eviešiem un Jebuziešiem. 6Un tie sev ņēma viņu meitas par sievām un deva savas meitas viņu dēliem un kalpoja viņu dieviem, 7Un Izraēla bērni darīja, kas Tam Kungam nepatika, un aizmirsa To Kungu, savu Dievu, un kalpoja Baāliem un Astartēm. 8Tad Tā Kunga bardzība iedegās pret Izraēli un viņš tos pārdeva Kuzan Rizataīma, Mezopotamijas ķēniņa, rokā, un Izraēla bērni kalpoja Kuzan Rizataīmam astoņus gadus. 9Tad Izraēla bērni brēca uz To Kungu, un Tas Kungs Izraēla bērniem cēla pestītāju, kas tos izpestīja, Otniēli, Ķenasa, Kāleba jaunākā brāļa, dēlu. 10Un Tā Kunga Gars bija uz viņu, un viņš bija par soģi Izraēlim un izgāja karā, un Tas Kungs deva viņa rokā Kuzan Rizataīmu, Mezopotamijas ķēniņu, un viņa roka bija stipra pār Kuzan Rizataīmu. 11Tad zemei bija miers četrdesmit gadus, un Otniēls, Ķenasa dēls, nomira. 12Bet Izraēla bērni joprojām darīja, kas Tam Kungam nepatika. Tad Tas Kungs stiprināja Eglonu, Moaba ķēniņu, pret Izraēli, tāpēc, ka tie darīja, kas Tam Kungam nepatika. 13Un viņš sapulcēja pie sevis Amona bērnus un Āmaleku, un cēlās un kāva Izraēli, un tie ieņēma to palmu pilsētu. 14Un Izraēla bērni kalpoja Eglonam, Moaba ķēniņam, astoņpadsmit gadus. 15Tad Izraēla bērni brēca uz To Kungu, un Tas Kungs tiem cēla par pestītāju Eūdu, Ģerus dēlu, no Benjamina cilts; tas bija kreilis, un Izraēla bērni caur viņu sūtīja dāvanu Eglonam, Moaba ķēniņam. 16Un Eūds taisīja sev abējās pusēs griezīgu zobenu, olekts garumā, un to apjoza apakš savām drēbēm pie savas labās ciskas. 17Un viņš Eglonam, Moaba ķēniņam, nonesa dāvanas, un Eglons bija ļoti resns vīrs. 18Un kad viņš to dāvanu bija nodevis, tad viņš tos ļaudis atlaida, kas to dāvanu bija nesuši. 19Bet viņš griezās atpakaļ no tiem elku stabiem, kas bija Ģilgalā un sacīja: man viens noslēpums tev jāsaka, ķēniņ. Un tas sacīja: klusu! Tad visi izgāja ārā, kas ap viņu stāvēja. 20Un Eūds pie viņa pienāca; bet viņš sēdēja kādā dzestrā kambarī, kas bija viņam vienam. Tad Eūds sacīja: man ir Dieva vārds uz tevi. Tad viņš cēlās no tā krēsla. 21Un Eūds izstiepa savu kreiso roku un ņēma to zobenu no savas labās ciskas un to viņam iedūra vēderā, 22Ka ir asmens, ir spals iegāja, un tie tauki to asmeni apklāja, jo viņš to zobenu no viņa vēdera neizvilka, un tas izgāja pakaļā cauri. 23Tad Eūds izgāja ārā un aizslēdza tā kambara durvis aiz sevis un tās aizšāva. 24Kad tas nu bija izgājis, tad viņa kalpi nāca, un redzēja, un lūk, kambara durvis bija aizslēgtas. Un tie sacīja: viņš gan savas kājas apklāj tai dzestrā kambarī. 25Kad tie nu gaidīja tik ilgi, ka paši kaunējās, un redzi, viņš tā kambara durvis neatdarīja, tad viņi ņēma atslēgu un atslēdza, un redzi, viņu kungs gulēja pie zemes nomiris. 26Un Eūds izmuka, kamēr tie gaidīja, jo viņš gāja gar tiem elku stabiem un aizmuka uz Zeīratu. 27Un kad viņš tur nonāca, tad viņš pūta trumetē uz Evraīma kalniem, un Izraēla bērni nogāja ar viņu no tiem kalniem un viņš pats viņu priekšā. 28Un viņš uz tiem sacīja: steidzaties man pakaļ, jo Tas Kungs devis jūsu rokā jūsu ienaidniekus, tos Moabiešus. Un tie nogāja viņam pakaļ un uzņēma Jardānes pārejamo vietu, kas pret Moabu, un nevienu nelaida pāri. 29Un tie kāva no Moabiešiem tanī laikā kādus desmit tūkstoš vīrus, visus brangus un visus stiprus, ka neviens neizspruka. 30Tad Moabs tai dienā tapa pazemots apakš Izraēla bērnu rokas, un zemei bija miers astoņdesmit gadus. 31Un pēc viņa bija Zamgars, Anata dēls, tas kāva no Vīlistiem sešsimt vīrus ar vēršu dzenamo. Tā viņš arīdzan Izraēli izpestīja.