1Bet Izraēla vīri Micpā bija zvērējuši sacīdami: neviens no mums lai nedod Benjaminiešiem savu meitu par sievu. 2Tad tie ļaudis nāca uz Bēteli un tur palika līdz vakaram Dieva priekšā un pacēla savas balsis un raudāja gauži raudādami, 3Un tie sacīja: ak Kungs, tu Izraēla Dievs! Kāpēc tas ir noticis iekš Izraēla, ka šodien Izraēls par vienu cilti ir mazāks kļuvis? 4Otrā dienā tie ļaudis cēlās agri un tur uztaisīja altāri, un upurēja dedzināmos upurus un pateicības upurus. 5Un Izraēla bērni sacīja: kurš tas ir, kas no visām Izraēla ciltīm nav atnācis tai draudzes sapulcē pie Tā Kunga? Jo par to, kas nebūtu atnācis pie Tā Kunga uz Micpu, bija ar lielu zvērestu noteikts, ka tam bija tapt nokautam. 6Un Izraēla bērniem bija žēl par Benjaminu, savu brāli, un tie sacīja: šodien viena cilts no Izraēla ir izdeldēta. 7Ko mēs tiem darīsim, ka tie atlikušie dabū sievas? Jo mēs pie Tā Kunga esam zvērējuši, ka tiem no savām meitām nevienu negribam dot par sievu. 8Un tie sacīja: vai kāds nav no Izraēla ciltīm, kas nav atnācis pie Tā Kunga uz Micpu? Un redzi, no Jabesas Ģileādā neviens nebija lēģerī nācis draudzes sapulcē. 9Jo tie ļaudis tapa skaitīti un redzi, tur nebija neviena no tiem, kas Jabesā Ģileādā dzīvoja. 10Tad tā draudze uz turieni sūtīja divpadsmit tūkstoš vīrus no tiem stiprākiem un tiem pavēlēja un sacīja: ejat un kaujiet tos, kas Jabesā Ģileādā dzīvo ar zobena asmeni līdz ar sievām un bērniņiem. 11Bet šī ir tā lieta, ko jums būs darīt: visus no vīriešu kārtas un visas sievas, kas pie vīra gulējušas, jums būs izdeldēt. 12Un tie atrada starp tiem iedzīvotājiem Jabesā Ģileādā četrsimt meitas, jaunavas, kas vīru nebija atzinušas, nedz pie vīriem gulējušas, un tās veda uz lēģeri Zīlū, kas ir Kanaāna zemē. 13Tad visa draudze nosūtīja un runāja uz Benjamina bērniem, kas bija pie Rimona klints, un tiem lika mieru pasludināt. 14Tā tanī laikā Benjaminieši griezās atpakaļ; un tie viņiem deva tās sievas, ko tie bija dzīvas pametuši no Jabesas sievām Ģileādā, bet tur viņiem nepietika, 15Tad tiem ļaudīm bija žēl par Benjaminu, ka Tas Kungs plaisu bija darījis Izraēla ciltīs. 16Un tie draudzes vecaji sacīja: ko mēs darīsim, ka tie atlikušie sievas dabū? Jo tās sievas no Benjamina ir izdeldētas. 17Tad tie sacīja: Benjaminiešu zemes daļu pienākas iemantot tiem, kas izglābušies, lai neviena Izraēla cilts netop izdeldēta. 18Bet mēs tiem no savām meitām sievas nevaram dot, jo Izraēla bērni ir apzvērējušies sacīdami: nolādēts lai ir, kas Benjaminiešiem dod sievu. 19Un tie sacīja: redzi, Zīlū ir Tā Kunga svētki ik gadus, Bētelei pret ziemeļa pusi, pret rītiem tam ceļam, kur iet no Bēteles uz Ziķemi un pret dienas vidu Libonai. 20Un tie pavēlēja Benjamina bērniem un sacīja: ejat un paslēpjaties vīna kalnos. 21Un skatāties, un redzi, kad Šīlo meitas diedamas ar stabulēm iznāks, tad izejiet jūs no tiem vīna kalniem un sagrābiet ikviens sev sievu no Šīlo meitām un noejat uz Benjamina zemi. 22Un kad viņu tēvi vai viņu brāļi nāks mūsu priekšā tiesāties, tad mēs uz tiem sacīsim: atvēliet mums tās, jo mēs ikvienam sievu ar karošanu neesam dabūjuši; jo jūs viņiem tās neesat devuši; tad jums tagad būtu vaina. 23Un Benjamina bērni darīja tā un ņēma sievas pēc sava skaita no tām, kas tur dejoja; tās tie laupīja. Un nogāja un griezās atpakaļ uz savām mājām, un uztaisīja pilsētas un dzīvoja iekš tām. 24Un Izraēla bērni tanī laikā no turienes cēlās ikviens pie savas cilts un pie saviem radiem, un izgāja no turienes ikviens uz savām mājām. 25Tanīs dienās ķēniņa nebija iekš Izraēla; ikviens darīja, kā tam patika.