1Ak kaut tu pārplēstu debesis un nonāktu zemē, ka kalni izkustu tavā priekšā! 2It kā uguns iededzina žagarus, un kā uguns ūdeni dara uzverdam, - ka tavs vārds tiktu zināms taviem pretiniekiem, ka pagāni drebētu tavā priekšā; 3Caur tiem brīnumiem, ko tu dari mums negaidot, kaut tu nonāktu zemē, kaut kalni izkustu tavā priekšā! 4Nemūžam nav dzirdēts, nedz samanīts, nedz acīm redzēts cits Dievs, kā vien tu, kas tā dara tam, kas uz viņu gaida. 5Tu nāci tiem tuvu, kas taisnību dara ar prieku, kas tevi piemin uz taviem ceļiem. Redzi, tu esi apskaities, tāpēc ka mēs esam grēkojuši, un ilgi tā esam palikuši; vai tapsim izglābti? 6Mēs visi esam kā nešķīsti, un visa mūsu taisnība kā sārņaina drēbe. Un mēs visi novīstam kā lapa, un mūsu grēki mūs aizrauj kā vējš. 7Un neviena nav, kas tavu vārdu piesauc, kas uzmostas un tveras pie tevis. Jo tu apslēpi savu vaigu no mums un liec mums nīcin iznīkt caur mūsu grēkiem. 8Nu tad, Kungs, tu esi mūsu Tēvs, mēs esam māls, un tu esi mūsu darītājs, un mēs visi esam tavas rokas darbs. 9Neapskaisties, Kungs, tik ļoti, un nepiemini noziegumu mūžīgi, redzi, uzlūko jel, ka mēs visi esam tavi ļaudis. 10Tavas svētās pilsētas palikušas par tuksnesi, Ciāna par tuksnesi, Jeruzāleme par postažu. 11Mūsu svētais un skaistais Dieva nams, kur mūsu tēvi tevi slavējuši, ir sadedzināts ar uguni, un viss mūsu acu prieks ir bojā gājis. 12Kungs, vai tu būsi ciets, šās lietas redzēdams? Vai tu klusu cietīsi, un mūs tik ļoti apbēdināsi?