1Kas tas ir, kas nāk no Edoma, sarkanām drēbēm no Bocras, grezns savā apģērbā, lepns savā lielā spēkā? Es, kas runāju taisnību, un varens esmu atpestīt. 2Kāpēc tad tavs apģērbs tik sarkans un tavas drēbes kā vīna spaida minējam? 3Es to spaidu esmu minis viens pats, un neviens no tautām nebija ar mani. Un es tos esmu minis savā dusmībā un saminis savā bardzībā. Tad viņu sula apslacināja manas drēbes, un viss mans apģērbs tapa aptraipīts. 4Jo atriebšanas diena ir manā sirdī, un mans pestīšanas gads ir atnācis. 5Jo es skatījos, un palīga nebija, un es brīnījos, bet atspaida nebija; tāpēc man palīdzēja mans elkonis, un mana bardzība man bija par atspaidu. 6Un es saminu tautas savā dusmībā un tās piedzirdināju savā bardzībā un nometu zemē viņu spēku. 7Es pieminēšu Tā Kunga žēlastību, Tā Kunga teicamo slavu par visu, ko Tas Kungs mums parādījis, un par to lielo labumu pie Izraēla nama, ko viņš tiem darījis pēc savas bagātās žēlastības un pēc savas lielās apžēlošanas. 8Jo viņš sacīja: tie tomēr ir mani ļaudis, bērni, kas nevils; un viņš tiem palika par Pestītāju. 9Visās viņu bēdās viņš par tiem bēdājās, un viņa vaiga eņģelis tos izglāba. Caur savu mīlestību un caur savu žēlastību viņš tos atpestīja un uzņēma un tos nesa no veciem laikiem allažiņ. 10Bet tie turējās pretī un apkaitināja viņa Svēto Garu, tāpēc viņš tiem pārvērtās par ienaidnieku, viņš pats karoja pret tiem. 11Tad viņa tauta pieminēja vecos Mozus laikus: Kur ir, kas tos no jūras izveda ar sava ganāmā pulka ganu? Kur ir, kas viņu sirdīs deva savu Svēto Garu?  12Kas Mozu pie labās rokas pavadīja ar savas godības elkoni, kas ūdeņus pāršķēla viņu priekšā un sev darīja mūžīgu vārdu? 13Kas tos vadīja caur dziļumiem, kā zirgu pa klajumu, un tie neklupa? 14It kā ganāms pulks nokāpj ielejā, tā Tā Kunga Gars tos vadījis pie dusas. Tā tu savus ļaudis esi vadījis, ka tu sev darītu slavenu vārdu. 15Raugies no debesīm un skaties zemē no tās vietas, kur tava svētā godība mājo. Kur ir tava karstā mīlestība un tava vara, tava lielā sirds iežēlošanās un tava žēlastība? Tās turas cieti pret mani. 16Tu tomēr esi mūsu Tēvs, jo Ābraāms mūs nezin un Izraēls mūs nepazīst. Tu, Kungs, esi mūsu Tēvs, mūsu Pestītājs, no veciem laikiem tas ir tavs vārds. 17Kungs, kāpēc tu mums lieci maldīties no taviem ceļiem, kāpēc tu mūsu sirdi apcietini, ka tevi nebīstamies? Griezies atpakaļ savu kalpu dēļ, to cilšu labad, kas tava mantība. 18Uz īsu laiku tava svētā tauta bija mantojusi, - mūsu pretinieki samina tavu svēto vietu. 19Mēs esam palikuši it kā tādi, par kuriem tu ne mūžam neesi valdījis, un kas nav nosaukti pēc tava vārda.