1Sauc pilnā kaklā, netaupi, pacel savu balsi kā bazūni, un pasludini maniem ļaudīm viņu pārkāpumus un Jēkaba namam viņa grēkus. 2Jo Tie mani meklē ikdienas, it kā tiem būtu labs prāts pie manu ceļu atzīšanas. Kā ļaudis, kas darījuši taisnību un nebūtu atstājuši sava Dieva tiesu, tie prasa no manis taisnības tiesu; tie grib, lai Dievs tiem tuvojās. 3Kāpēc (tā tie saka) mēs gavējam, un tu to neuzlūko? Kāpēc mēs mērdējam savu dvēseli, un tu to negribi zināt? Redzi, tai dienā, kad jūs gavējat, tad jūs ejat pēc savas peļņas un dzenat visus savus strādniekus. 4Redzi, jūs gavējat bārdamies un riedamies un bezdievīgi kaudamies ar dūri. Jūs negavējat, kā pieklājās, lai jūsu balsis būtu dzirdamas augstībā. 5Vai tāda ir gavēšana, kas man patīk, diena, kur cilvēks savu dvēseli mērdē? Kad galvu nokar kā niedre un gulstas uz maisa un pelnos, vai jūs to saucat par gavēšanu un par dienu, kas Tam Kungam patīk? 6Vai tā nav gavēšana, kas man patīk: atraisīt no netaisnām saitēm, no jūga atsvabināt, spaidītus atlaist vaļā un salauzt ikkatru jūgu? 7Vai tā nepiederas, maizi lauzt izsalkušiem, namā ievest nabaga izdzītus, kailu ieraugot, to apsegt un neapslēpties no sava tuvāka? 8Tad ausīs tava gaisma kā dienas blāzma, un tava dzīvība no jauna zels, un tava taisnība ies tavā priekšā, un Tā Kunga godība tevi pavadīs. 9Tad tu sauksi, un Tas Kungs atbildēs, tu brēksi, un viņš sacīs: redzi, še es esmu. Ja no sava vidus izraidīsi varmācību, mitēsies ar pirkstiem rādīt un nerunāsi ļauna, 10Un ja tu izsalkušam atdarīsi savu sirdi un paēdināsi apbēdināto dvēseli, tad tava gaisma atspīdēs tumsībā, un tava krēsla būs kā dienas vidus; 11Un Tas Kungs tevi vadīs bez mitēšanās un pieēdinās tavu dvēseli tuksnesī un stiprinās tavus kaulus. Un tu būsi kā slacināts dārzs un kā ūdens avots, kam ūdens netrūkst. 12Un tavi bērni uzcels vecu vecās posta vietas, tu atjaunosi pagājušu cilšu pamatus un tevi sauks plaisumu aizmūrētāju un ceļu atjaunotāju, kur var dzīvot. 13Ja tu savu kāju savaldi svētdienā un nedari, kas tev patīk, manā svētā dienā, un ja tu dusas dienu nosauci par līksmību, par Tā Kunga svēto (dienu), kas cienījama, un tu tā viņu godā turi, ka nestaigā savus ceļus nedz ej pēc savas pelņas nedz runā liekus vārdus. 14Tad tu priecāsies iekš Tā Kunga, un es tevi vadīšu pār zemes augstumiem, un es tevi mielošu ar tava tēva Jēkaba mantību; jo Tā Kunga mute to runājusi.