1Taisnais iet bojā, un nav neviena, kas to ņem pie sirds, un dievbijīgie top aizrauti, un neviens to neliek vērā. Jo taisnais top aizrauts, pirms ļaunums nāk. 2Kas savu taisno ceļu gājuši, nāk pie miera un dus savos kambaros. 3Bet jūs, nākat šurp, zīlnieces bērni, laulības pārkāpēja un maucinieces dzimums. 4Par ko jūs smejaties? Pret ko jūs atplēšat savu muti un izstiepjat savu mēli? Vai jūs neesat pārkāpēju bērni un viltnieku dzimums? 5Jūs esat sakarsuši uz dievekļiem apakš visiem zaļiem kokiem un nokāvāt bērnus pie upēm apakš akmens kalnu stūriem. 6Pie gludeniem upes akmeņiem bija tava daļa, tā bija tava tiesa, un tiem tu izlēji dzeramu upuri un upurēji ēdamu upuri; vai man ar to bija mierā būt? 7Tu taisīji savu gultu lielā un augstā kalnā, ir tur tu uzkāpi, upurus upurēt. 8Un aiz durvīm un stenderēm tu liki savu piemiņas zīmi, jo atstādamies no manis tu atsedzi un kāpi un taisīji platu savu gultu un līki ar tiem. 9Tu iemīlēji viņu gultu un uzlūkoji to vietu. Tu gāji ar eļļu pie ķēniņa un nesi daudz smaržīgu zāļu, un tālu sūtīji savus vēstnešus un meties zemē līdz ellei. 10Tu nopūlējies savā garā ceļā un nesacīji: velti! Tu atradi jaunu spēku, tāpēc tu nenoguri. 11Bet no kā tev bija bail un ko tu bijies? Jo tu paliki par meli un mani nepieminēji un neņēmi pie sirds. - Vai nav tā, kad es sen dienām klusu cietis, tad tu manis nebīsties? 12Es darīšu zināmu tavu taisnību un tavus darbus, ka tie tev nepalīdzēs. 13Kad tu brēksi, tad lai tev palīdz tavs (dievekļu) pulks; bet vējš tos visus aiznesīs, un vēsma tos aizraus. Bet kas uz mani paļaujas, tas iemantos zemi un manu svēto kalnu. 14Un viņš sacīs: līdziniet, līdziniet, sataisiet ceļu, atņemat šķēršļus no manu ļaužu ceļa. 15Jo tā saka tas Augstais un Varenais, kas dzīvo mūžīgi un kā vārds ir svēts: es dzīvoju augstībā un svētā vietā un pie tā, kam sagrauzts un pazemīgs gars, ka dzīvu daru garu pazemīgiem un dzīvu daru sirdi sagrauztiem. 16Jo es nebāršos mūžīgi nedz dusmošos bez gala; jo priekš mana vaiga nonīktu gars un tās dvēseles, ko esmu radījis. 17Es biju apskaities par viņu grēcīgo mantas kārību un tos situ un apslēpos un apskaitos, taču tie atkāpušies aizgāja pa savas sirds ceļu. 18Es ieraudzīju viņu ceļus, un tos dziedināšu, un es tos vadīšu un došu prieku tiem, kas apbēdināti. 19Es radīšu lūpu augļus: miers, miers lai ir tiem, kas tālu un kas tuvu, saka Tas Kungs, un es tos dziedināšu. 20Bet tie bezdievīgie ir kā aizkustināta jūra, kas nevar nostāties, un viņas viļņi izmet dūņas un dubļus. 21Bezdievīgiem nav miera, saka mans Dievs.