1Bels grūst, Nebus krīt, viņu tēlus uzliek kustoņiem un lopiem; ko jūs nesat, ir nesama nasta piekusušiem (lopiem). 2Tie visi kopā klūp un krīt, tie nevar izglābt to nastu, bet iet paši cietumā. 3Klausies uz mani, Jēkaba nams, un visi atlikušie no Izraēla nama, ko esmu nesis no mātes miesām un uzņēmis no mātes klēpja. 4Un līdz pašam vecumam es būšu tas pats, kamēr jūs topat sirmi, es nesīšu. Es to esmu darījis, un es jūs uzņemšu, un es nesīšu un izglābšu. 5Kam jūs mani līdzināsiet un turēsiet līdzīgu? Ar ko mani salīdzināsiet, ka būtu vienādi? 6Tie izber zeltu no maka un sver sudrabu ar svaru, tie sader sudraba kalēju, un tas to iztaisa par dievekli, tie metās ceļos un to pielūdz. 7Tie to ceļ uz pleciem, to nes, un to noliek savā vietā. Tur viņš stāv un neatstājās no savas vietas; viņu arī piesauc, bet tas neatbild un neviena neizglābj no bēdām. 8Pieminiet to un turaties stipri, jūs pārkāpēji, ņemiet to pie sirds. 9Pieminiet pagājušās lietas no vecu veciem laikiem; jo es esmu Dievs, un cits neviens, es esmu Dievs, un nav neviena kā es, 10Kas no iesākuma galu dara zināmu, un no senlaikiem to, kas vēl nav noticis, kas saka: mans padoms pastāvēs, un es darīšu visu, kas man patīk. 11Es aicināju ērgli no rīta puses un vīru pēc sava padoma no tālas zemes. Es to esmu runājis un tam likšu nākt, es to esmu apņēmies, es to arī izdarīšu. 12Klausāties uz mani, cietsirdīgie, kas esat tālu no taisnības. 13Es savu taisnību tuvu esmu atnesis, tā nebūs tālu, un mana pestīšana nekavēsies, jo es došu pestīšanu Ciānā, iekš Izraēla savu godību.