1Bet nu Tas Kungs, tavs radītājs, Jēkab, un tavs darītājs, Izraēl, saka tā: nebīsties, jo es tevi esmu atpestījis, es tevi esmu saucis pie tava vārda; tu esi mans. 2Kad tu iesi caur ūdeņiem, tad es būšu pie tevis, un caur upēm, tad tās tevi nepārplūdīs. Kad tu iesi caur uguni, tad tu nesadegsi, un liesma tevi neaizdedzinās. 3Jo es esmu Tas Kungs, tavs Dievs, tas Svētais iekš Izraēla, tavs Pestītājs. Ēģipti es dodu par tavu izpirkšanas maksu, Moru zemi un Zabu tavā vietā. 4Tāpēc ka tu esi dārgs manās acīs un cienīgs, un es tevi mīļoju, es esmu devis cilvēkus tavā vietā un tautas par tavu dvēseli. 5Nebīsties, jo es esmu pie tevis, es atvedīšu tavu dzimumu no rīta puses un tevi sapulcināšu no vakara puses. 6Es sacīšu uz ziemeli: Dod šurp! Un uz dienvidu: Neaiztur! Atved manus dēlus no tālienes un manas meitas no zemes galiem, 7Ikkatru, kas pēc Mana Vārda nosaukts, un ko es esmu radījis sev par godu, ko esmu taisījis un darījis. 8Atved tos aklos ļaudis, kam tomēr acis, un tos kurlos, kam tomēr ausis. 9Lai visi pagāni top sapulcināti, un tautas lai sanāk kopā. Kurš no tiem to stāstīs? Lai tie mums stāsta tās pagājušās lietas, lai tie atved savus lieciniekus un taisnojās, ka šie dzird un saka: Tas ir tiesa. 10Jūs esat mani liecinieki, saka Tas Kungs, un mans kalps, ko esmu izredzējis, lai jūs atzīstat un man ticat un saprotat, ka es tas esmu. Priekš manis neviens dievs nav bijis un pēc manis neviens nebūs. 11Es, es esmu Tas Kungs, un Pestītāja nav kā vien es. 12Es esmu pasludinājis, es esmu palīdzējis, es esmu zināmu darījis, un sveša nebija jūsu starpā. Un jūs esat mani liecinieki, saka Tas Kungs, ka es esmu Dievs. 13Arī no šīs dienas es esmu tas pats, un neviena nav, kas var izglābt no manas rokas; ko es daru, kas to var novērst? 14Tā saka Tas Kungs, jūsu Pestītājs, tas Svētais iekš Izraēla: jūsu dēļ es uz Bābeli esmu sūtījis un visus Kaldejus aizdzinis, ka bija jābēg ar tām laivām, ar kurām bija līksmojušies. 15Es esmu Tas Kungs, jūsu Svētais, Izraēla radītājs, jūsu ķēniņš! 16Tā saka Tas Kungs, kas ceļu darījis jūrā un teku stipros ūdeņos, 17Kas izved ratus un zirgus, kara pulku un spēku, - kopā tie ir apgūlušies, tie necelsies atkal augšām, tie ir izdzēsti, kā dakts tie ir izdzisuši. 18Nepieminiet tās vecās lietas un nedomājiet vairs uz to, kas pagājis. 19Redzi, es daru jaunas lietas; jau plaukst, jūs to atzīsiet; es darīšu ceļu tuksnesī un upes tukšās vietās. 20Zvēri laukā mani godās, šakāli un strausi, jo es ūdeni došu tuksnesī un upes tukšā vietā, dzirdināt savus ļaudis, savus izredzētos. 21Šos ļaudis es sev esmu radījis, tie teiks manu slavu. 22Un tu mani neesi piesaucis, Jēkab, nedz manis pēc pūlējies, Izraēl! 23Tu man neesi atnesis savu dedzināmo upuru avis, nedz mani godājis ar saviem kaujamiem upuriem. Es tevi neesmu kalpinājis ar ēdamiem upuriem, nedz tevi apgrūtinājis ar vīraku. 24Tu man neesi par naudu pircis smaržīgas kalmes un neesi mani mielojis ar savu upuru taukiem. Bet tu mani esi kalpinājis ar saviem grēkiem, tu mani esi apgrūtinājis ar saviem noziegumiem. 25Es, es tas esmu, kas izdeldu tavus pārkāpumus sevis dēļ un nepieminu tavus grēkus. 26Atgādini mani, lai mēs kopā tiesājamies, teic jel, kā tu vari taisnoties. 27Tavs pirmais tēvs ir grēkojis un tavi aizstāvētāji pret mani noziegušies. 28Tāpēc es esmu licis negodā svētuma virsniekus un Jēkabu nodevis lāstam un Izraēli kaunam.