1Ciešat man klusu, salas, un lai tautas ņemas jaunu spēku. Lai tie atnāk, lai nu runā, ejam kopā tiesāties. 2Kas no austruma puses to uzmodinājis, kam taisnība iet līdz, kur viņš staigā? Kas tautas viņa priekšā ir nodevis un darījis, ka viņš valda pār ķēniņiem, un tos devis viņa zobenam kā pīšļus un viņa stopam kā izkaisītas pelavas, 3Ka viņš tiem dzenās pakaļ un neaiztikts iet ceļu, kur viņa kāja nebija gājusi? 4Kas to ir darījis un pastrādājis? Tas, kas cilvēku ciltis aicinājis no iesākuma. Es Tas Kungs esmu tas pirmais un pie tiem pēcnākamiem es vēl esmu tas pats. 5Salas to redzēja un bijājās, zemes gali drebēja; tie atnāca tuvu un piegāja klāt. 6Viens palīdzēja otram un sacīja uz savu brāli: Esi stiprs! 7Un kalējs drošināja sudrabkali, kas ar veseri gludina to, kas sit uz laktu, un sacīja par to taisīto darbu: Tas būs labs; pēc viņš to stiprināja ar naglām, lai nekust. 8Bet tu, Izraēl, mans kalps, Jēkab, ko es esmu izredzējis, Ābraāma, mana mīļā, dzimums, 9Tu, ko es esmu sagrābis no pasaules galiem un esmu aicinājis no viņas malām, un uz ko es sacījis: Tu esi mans kalps, tevi es esmu izredzējis un tevi neesmu atmetis, - 10Nebīsties, jo es esmu ar tevi, neatkāpies, jo es esmu tavs Dievs; es tevi stiprināju, es tev arī palīdzu, es tevi arī turu ar savas taisnības labo roku. 11Redzi, kaunā taps un par apsmieklu visi, kas pret tevi iedegās; iznīks un ies bojā tie ļaudis, kas ar tevi strīdās. 12Tu tos meklēsi, bet tos neatradīsi; tie ļaudis, kas ar tevi strīdās, iznīks, un kas ar tevi karo, taps par nieku. 13Jo es Tas Kungs, tavs Dievs, satveru tavu labo roku, es, kas uz tevi saku: Nebīsties, es tev palīdzu. 14Nebīsties, tārpiņ Jēkab, Izraēla pulciņ; es tev palīdzu, saka Tas Kungs, un tavs Pestītājs ir tas Svētais iekš Izraēla. 15Redzi, es tevi daru par asiem jauniem kuļamiem ratiem, kam asas naglas, tu kalnus sakulsi un satrieksi un darīsi pakalnus par pelavām. 16Tu tos vētīsi, ka vējš tos aiznes un viesulis tos izkaisa. Bet tu priecāsies iekš Tā Kunga un lielīsies iekš Izraēla svētā Dieva. 17Tie bēdīgie un nabagi meklē ūdeni, un nav, viņu mēle kalst no tvīkšanas. Es Tas Kungs tos paklausīšu, es, Izraēla Dievs, tos neatstāšu. 18Es upes izlaidīšu no plikiem kalniem un avotus pašās ielejās; es tuksnesi darīšu par ūdens ezeru un sausu zemi par ūdens avotiem. 19Es tuksnesī stādīšu ciedrus, akācijas un mirtes un eļļas kokus; es sausā klajumā stādīšu priedes, egles un buksu kokus kopā. 20Lai tie redz un atzīst, apdomā un visi kopā saprot, ka Tā Kunga roka to ir darījusi, un tas Svētais iekš Izraēla to ir radījis. 21Nesiet šurp savas tiesas lietas, saka Tas Kungs, atnesiet, ar ko jūs savu taisnību varat pierādīt, saka Jēkaba ķēniņš. 22Lai nāk un mums sludina tās lietas, kas vēl notiks. Stāstiet tās pirmās lietas, kas ir bijušas, ka mēs tās savā sirdī ievērojam un zinām viņu galu, vai sludinājiet mums tās nākamās lietas. 23Stāstiet tās zīmes, kas vēl būs, ka atzīstam, jūs esam dievus. Un dariet ko darīdami, vai labu, vai ļaunu, tad saskatīsimies un to kopā redzēsim. 24Redzi, jūs neesat nekas, un jūsu darbs nav it nekas; negantība ir, pēc jums kārot. 25Es to pamodināju no ziemeļa puses, un viņš nāk no saules lēkšanas, kas piesauc manu vārdu; viņš ies pār valdniekiem kā pār dubļiem, un kā podnieks min mālus. 26Kas to stāstījis no iesākuma, ka mēs to zinātu, jeb pagājušos laikos, ka mēs sacītu: Taisnība? Bet neviena nav, kas to stāstījis, un neviena, kas ko labu sludinājis, un neviena, kas no jums būtu dzirdējis vārdus. 27Es tas pirmais saku uz Ciānu: Redzi, te tas ir! - un uz Jeruzālemi: Es došu prieka vēstnesi. 28Un es skatos, bet tur nav neviena, un viņu starpā tur nav padoma devēja, ka es tos vaicātu un tie dotu atbildi. 29Redzi, tie visi nav nekas, viņu darbi nav it nekas, viņu lietās bildes ir tukšs vējš.