1Un notikās ķēniņa Izķijas četrpadsmitā gadā, tad Zaneribs, Asirijas ķēniņš, cēlās pret visām stiprām Jūda pilsētām un tās uzņēma. 2Un Asirijas ķēniņš sūtīja Rabzaku no Laķisa uz Jeruzālemi pie ķēniņa Izķijas ar varen lielu karaspēku, un viņš stāvēja pie augšēja dīķa grāvjiem, vadmalnieka tīruma ceļa malā. 3Tad pie viņa izgāja nama uzraugs Elijaķims, Ilķijas dēls, un skrīveris Zebna, un kanclers Joaks, Asava dēls. 4Un Rabzakus uz tiem sacīja: sakāt jel Izķijam: Tā saka tas lielais ķēniņš, Asirijas ķēniņš: Kas tas tāds patvērums, uz ko tu paļaujies? 5Es saku: tas ir tukšs vārds, ka diezgan esot padoma un spēka uz karu; uz ko tad tu paļaujies, ka tu no manis esi atkritis? 6Redzi, tu paļaujies uz to salūzušo niedri, uz Ēģipti. Kas uz to atspiežas, tam tā ies rokā un to pārdurs. Tāds ir Varāūs, Ēģiptes ķēniņš, visiem, kas uz viņu paļaujas. 7Bet ja tu uz mani saki: Mēs paļaujamies uz To Kungu, savu Dievu, - vai tas nav tas pats, kam kalnus un altārus Izķija ir nopostījis un sacījis uz Jūdu un Jeruzālemi: priekš šī altāra še jums būs pielūgt? 8Nu tad, noderi jel ar manu kungu, Asirijas ķēniņu, un es tev došu divtūkstoš zirgus, ja tev ir jātnieki, ko tiem likt virsū. 9Kā tad tu varēsi atsist atpakaļ vienu pašu virsnieku no mana kunga vismazākiem kalpiem? Bet tu paļaujies uz Ēģipti, ratu un jātnieku dēļ. 10Vai tad nu es bez Tā Kunga esmu cēlies pret šo zemi, to izpostīt? Tas Kungs uz mani sacījis: Celies pret šo zemi un izposti to! 11Tad Elijaķims un Zebna un Joāks sacīja uz Rabzaku: Runā jel ar saviem kalpiem sīriski, mēs to gan protam, un nerunā ar mums jūdiski priekš šo ļaužu ausīm, kas ir uz mūra. 12Bet Rabzakus sacīja: Vai mans kungs mani sūtījis pie tava kunga un pie tevis, šos vārdus runāt, vai ne pie tiem vīriem, kas sēž uz mūra, kam līdz ar jums būs jāēd savi sūdi un jādzer savi mīzali? 13Un Rabzakus nostājās un sauca ar stipru balsi jūdiski un sacīja: klausāties tā lielā ķēniņa, Asirijas ķēniņa, vārdus! 14Tā saka ķēniņš: Lai Izķija jūs neapmāna, jo viņš jūs nevarēs izglābt. 15Lai arī Izķija jums nedara cerību uz To Kungu, sacīdams: tiešām, Tas Kungs mūs izglābs, šī pilsēta netaps dota Asirijas ķēniņa rokā! 16Neklausāties uz Izķiju. Jo tā saka Asirijas ķēniņš: Deriet ar mani mieru un nākat pie manis ārā, tad ikviens ēdīs no sava vīna koka un ikviens no sava vīģes koka, un ikviens dzers ūdeni no savas akas, 17Kamēr es nākšu, un jūs aizvedīšu tādā zemē, kā jūsu zeme, zeme, kur ir labība un vīns, zeme, kur ir maize un vīna dārzi. 18Lai Izķija jūs nepieviļ, sacīdams: Tas Kungs mūs izglābs! Vai gan pagānu dievi ikviens savu zemi izglābuši no Asirijas ķēniņa rokas? 19Kur ir Ematas un Arpadas dievi, kur ir Zevarvas dievi? Vai tie gan Samariju izglābuši no manas rokas? 20Kurš no visiem šo zemju dieviem savu zemi izglābis no manas rokas? Kā tad Tas Kungs Jeruzālemi izglābs no manas rokas? 21Bet tie cieta klusu un viņam neatbildēja neviena vārda, jo ķēniņš bija pavēlējis un sacījis: Jums nebūs viņam atbildēt. 22Tad nama uzraugs Elijaķims, Ilķijas dēls, un skrīveris Zebna un kanclers Joaks, Asava dēls, nāca pie Izķijas ar saplēstām drēbēm un viņam stāstīja Rabzakus vārdus.