1Vai tev, postītāj, kas pats neesi postīts, un laupītāj, kas neesi aplaupīts; kad būsi beidzis postīt, pats tapsi postīts, kad būsi beidzis laupīt, tad tevi aplaupīs. 2Kungs, esi mums žēlīgs, uz tevi mēs gaidām; esi viņu elkonis ikkatru rītu, un mūsu pestīšana bēdu laikā. 3Tautas bēg no trokšņa rībēšanas, pagāni izklīst, kad tu celies. 4Jūsu laupījumu sagrābj, it kā vaboles lauku noēd, it kā siseņi skraida, tā tur skraida. 5Tas Kungs ir paaugstināts, jo viņš dzīvo augstībā, viņš Ciānu piepildījis ar tiesu un taisnību. 6Un tavā laikā būs ticība, pestīšanas bagātība, gudrība un atzīšana, Tā Kunga bijāšana būs viņa manta. 7Redzi, viņu varenie ārā brēc, tie miera vēstneši gauži raud. 8Lielceļi ir tukši, un tur nav ceļa gājēju, viņš lauž derību, viņš atmet pilsētas un nebēdā par cilvēkiem. 9Zeme vaid un tvīkst, Lībanus kaunās un kalst, Zarona ieleja palikusi kā tuksnesis, Bāzans un Karmels birdina savas lapas. 10Nu es celšos, saka Tas Kungs, nu es paaugstināšos, nu es parādīšos liels. 11Jūs nesaties ar salmiem, rugājus jūs dzemdēsiet; jūsu trakums ir uguns, kas pašus aprīs. 12Tautas taps dedzinātas kā kaļķi, ar uguni taps sadedzināti, kā nocirsti ērkšķi. 13Klausiet jūs, kas esat tālu, ko es esmu darījis, un kad esat tuvu, atzīstiet manu varu. 14Grēcinieki Ciānā ir izbijušies, drebēšana uzkrīt bezdievīgiem, (tie saka): kurš no mums var dzīvot rijošā ugunī? Kurš no mums var palikt mūžīgās liesmās? 15Kas taisnībā staigā un runā patiesību, kas netaisnu peļņu ienīst, kas savas rokas sargā no dāvanu ņemšanas, kas savas ausis aizbāž, neklausīties uz asins padomu, kas savas acis aizdara, nelūkot uz ļaunu, - 16Tas dzīvos augstībā, kalnu stiprumi viņam būs par patvērumu; viņam būs sava maize, ūdens viņam nepietrūks. 17Tavas acis redzēs ķēniņu viņa skaistumā. Tās redzēs plašu zemi. 18Tava sirds pieminēs to bailību un sacīs: Kur ir tas rakstītājs, kur ir tas svērējs, kur ir tas torņu uzzīmētājs 19To briesmīgo tautu tu vairs neredzēsi, tos ļaudis, kam sveša mēle, ka nevar izprast, kas valodā stostās, ka nevar saprast. 20Redzi Ciānu, mūsu saiešanas pilsētu! Tavas acis redzēs Jeruzālemi, drošu dzīvokli, telti, kas netop aizvesta, kam vadži netop izvilkti ne mūžam, un kam virves netop saraustītas. 21Jo Tas Kungs būs tur pie mums, tas augsti teicamais; tā būs vieta, kur upes un plati strauti, ka laiva ar airiem tur neies, un liela laiva tur necelsies pāri. 22Jo Tas Kungs ir mūsu tiesātājs, Tas Kungs ir mūsu bauslības devējs, Tas Kungs ir mūsu ķēniņš, viņš mūs atpestīs. 23Tavas virves būs vaļējas, tās masta koku stingri neturēs, arī karogs nebūs izplests, - tad taps daudz laupījuma izdalīts, kā arī tizlie laupīs laupījumu. 24Un neviens iedzīvotājs nesacīs: es esmu vājš; jo tiem ļaudīm, kas tur dzīvo, grēki būs piedoti.