1Kungs, tu esi mans Dievs, es tevi gribu paaugstināt, slavēt tavu vārdu; jo tu esi darījis brīnumus. Tavi padomi no sen dienām ir patiesība un uzticība. 2Jo tu pilsētu esi padarījis par akmeņu kopu, stipru pili par gruvešiem, svešu ļaužu skaistos namus, ka tā vairs nav pilsēta, - nemūžam to vairs neuzcels. 3Tāpēc tevi slavēs stipra tauta, varenu ļaužu pilsētas tevi bīsies. 4Jo tu esi patvērums nabagam, patvērums vājam viņa bēdās, aizsegs pret plūdiem, pavēnis pret karstumu; jo tie briesmīgie šņāc kā plūdi pret mūri. 5It kā karstumu izkaltušā zemē, tā tu nospiedi svešo ļaužu trakumu; kā karstums caur padebeša ēnu, tā briesmīgo ļaužu dziesma apklusa. 6Un Tas Kungs Cebaot darīs uz šī kalna visām tautām taukas dzīres, dzīres no veca vīna, no taukiem ēdieniem un no veca izkāsta vīna. 7Un viņš izdeldēs uz šī kalna to vaiga apsegu, ar ko visas tautas ir apsegtas, un to deķi, ar ko visi pagāni apklāti. 8Viņš nāvi aprīs mūžīgi. Un Tas Kungs Kungs noslaucīs asaras no visiem vaigiem un atņems savu ļaužu negodu no visas zemes virsas; jo Tas Kungs to ir runājis. 9Un tai dienā sacīs: redzi, šis ir mūsu Dievs, uz viņu esam gaidījuši, ka viņš mūs izpestī. Šis ir Tas Kungs, uz viņu esam gaidījuši, lai priecājamies un līksmojamies par viņa pestīšanu. 10Jo Tā Kunga roka dusēs uz šā kalna. Bet Moabs taps samīts apakš viņa, it kā salmi top samīdīti mēslos. 11Un viņš tur izpletīs savas rokas it kā peldētājs tās izpleš peldēdams, un Dievs pazemos viņa greznību līdz ar viņa roku viltību. 12Un tavus augstos stipros pils mūrus viņš gāzīs, pazemos un pīšļos metīs pie zemes.