1Jo Tas Kungs apžēlosies par Jēkabu un atkal izredzēs Izraēli un tos pārvedīs savā zemē. Un svešinieki ar tiem biedrosies un pieķersies Jēkaba namam. 2Un tautas tos ņems un vadīs uz viņu vietām, un Izraēla nams Tā Kunga zemē tos iemantos par kalpiem un kalponēm, un tie tos turēs cietumā, kas viņus bija cietumā turējuši, un valdīs par saviem dzinējiem. 3Un notiks tai dienā, kad Tas Kungs tev dusu dos no tavām sāpēm un no tavām izbailēm un no tās grūtās kalpošanas, ar ko tie tevi kalpinājuši, 4Tad tu šo dziesmu dziedāsi pret Bābeles ķēniņu un sacīsi: Kā tas dzinējs pagalam! Kā tie spaidi pagalam! 5Tas Kungs bezdievīgiem salauzis zizli, valdītājiem rīksti, 6Kas ļaudis briesmīgi mocīja ar mokām bez mitēšanās, kas ar bardzību valdīja pār tautām, ar spaidīšanu bez gala. 7Visa zeme dus un atpūšas, tā skanēt skan no gavilēšanas. 8Un priedes priecājās par tevi un ciedru koki uz Lībanus (un saka): kamēr tu guli pie zemes, neviens nenāk, mūs nocirst. 9Elle apakšā tevis dēļ rīb, tev pretim ejot; kad tu nāci, viņa tevis dēļ uzmodina mirušos, visus zemes lielkungus, viņa visiem tautu ķēniņiem liek celties no krēsliem. 10Tie visi runā un saka uz tevi: ir tu esi palicis bez spēka it kā mēs, tu mums palicis līdzīgs. 11Tava greznība nogrimusi ellē un tavu kokļu skaņa; kodes būs tavas cisas, un tārpi tavs apsegs. 12Kā tu esi kritis no debesīm, tu rīta zvaigzne, tu ausekļa dēls! Kā tu nocirsts zemē, kas tautas pārvarēji? 13Un tu sacīji savā sirdī: es uzkāpšu debesīs, es paaugstināšu savu goda krēslu pār Dieva zvaigznēm, es apsēdīšos uz saiešanas kalna ziemeļu galā, 14Es uzkāpšu padebešu kalnos, tam Visuaugstajam es līdzināšos. 15Tiešām, ellē tu esi nogāzts, pašā bedres dziļumā. 16Kas tevi redz, tie uz tevi skatās un tevi aplūko: vai šis tas vīrs, kas zemi kustināja un darīja valstis drebam. 17Kas pasauli pārvērta par tuksnesi un viņas pilsētas postīja, kas viņas ļaudis no cietuma neatlaida mājās? 18Visi tautu ķēniņi, tie visi guļ zemē ar godu, ikviens savā namā. 19Bet tu esi tālu atmests no sava kapa, kā nieka žagars, apklāts ar nokautiem, zobena nodurtiem, kas grimst akmeņu bedrē, - it kā samīta maita. 20Ar viņiem kopā tu nebūsi kapā; jo savu zemi tu esi postījis un nokāvis savus ļaudis; ļauna darītāju dzimums netiks pieminēts mūžīgi. 21Taisāties kaut viņa bērnus viņu tēvu nozieguma dēļ, ka tie neceļas un zemi neiemanto un nepiepilda pasauli ar pilsētām. 22Jo es celšos pret tiem, saka Tas Kungs Cebaot, un izdeldēšu no Bābeles vārdu un dzimumu un bērnu un bērna bērnu, saka Tas Kungs. 23Un es to došu par īpašumu ežiem un par ūdens purvu, un es tos izmēzīšu ar izdeldēšanas slotu, saka Tas Kungs Cebaot. 24Tas Kungs Cebaot ir zvērējis un sacījis: tiešām, kā es esmu nodomājis, tā notiks, un kā es esmu nospriedis, tā būs, 25Ka es Asuru satriekšu savā zemē, un uz saviem kalniem viņu samīdīšu, ka viņa jūgs no tiem top atņemts un viņa nasta zūd no viņu pleciem. 26Šis ir tas padoms, kas nospriests pār visu zemi, un šī ir tā roka, kas izstiepta pār visām tautām. 27Jo Tas Kungs Cebaot to nodomājis; kas to iznīcinās? Un viņa roka ir izstiepta, kas to novērsīs? 28Tai gadā, kad ķēniņš Akas nomira, notika šis spriedums: 29Nepriecājies, visa Vīlistu zeme, ka tā rīkste salauzta, kas tevi sita. Jo no čūskas saknes nāk odze, un viņas auglis būs spārnains pūķis. 30Jo visupēdīgie nabagi baudīs pilnību, un tukšinieki apgulsies ar mieru. Bet tavu sakni es nokaušu caur badu, un tavus atlikušos viņš kaus zemē. 31Kauciet, vārti! Kliedz, pilsēta! Izkūsti, visa Vīlistu zeme! Jo no ziemeļa puses nāk dūmi, un neviens no viņa pulkiem nenoklīst. 32Un ko tad atbildēs tautu vēstnešiem? Ka Tas Kungs Ciānu stiprinājis un viņa ļaužu bēdīgie tur atrod patvērumu.