1Ezaijas, Amoca dēla, parādīšana, ko viņš redzējis par Jūdu un Jeruzālemi Uzijas, Jotama, Akasa un Jiskijas, Jūda ķēniņu, dienās. 2Klausāties, debesis, un ņem vērā, zeme, jo Tas Kungs runā. Bērnus es esmu uzaudzinājis un izvilcis, bet tie no manis atkāpušies. 3Vērsis pazīst savu kungu un ēzelis sava kunga sili; Izraēls nepazīst, mani ļaudis nesaprot. 4Vai tai grēcīgai tautai, tiem ļaudīm, kas grūti noziegušies, tam ļaundarītāju dzimumam, tiem bērniem, kas samaitājās; tie ir atstājuši To Kungu, nicinājuši to Svēto iekš Izraēla, nogriezušies atpakaļ. 5Par ko jūs vēl vairāk būs sist, kad jūs vienmēr atkāpjaties? Visa galva ir vāja, un visa sirds nogurusi. 6No pēdas līdz pat galvai tur nav veseluma, bet vātis un brūces un jaunas vainas, kas nav izspiestas nedz sasietas nedz ar eļļu mīkstinātas. 7Jūsu zeme ir postaža, jūsu pilsētas ar uguni sadedzinātas, jūsu tīrumus, sveši ļaudis tos ēd, jums klāt esot, un ir posts, kā sveši ļaudis posta. 8Un Ciānas meita atlikusi kā būdiņa vīna dārzā, it kā pieguļnieka vietiņa gurķu dārzā, kā aplēģerēta pilsēta. 9Ja Tas Kungs Cebaot mums nebūtu atlicinājis kādu mazumu, mēs būtu kā Sodoma, mēs būtu it kā Gomora. 10Klausiet Tā Kunga vārdu, Sodomas virsnieki, ņemiet vērā mūsu Dieva mācību, Gomoras ļaudis. 11Kas man no jūsu upuru pulka? Saka Tas Kungs; es esmu apnicis aunu dedzināmos upurus un barotu teļu taukus, un vēršu un jēru un āžu asinis es negribu. 12Kad jūs nākat parādīties manā priekšā, kas to no jums prasa, ka jūs saminat manus pagalmus? 13Nenesiet vairs nelietīgu ēdamu upuri, tā man ir neganta kvēpināšana; jaunos mēnešus un svētdienas un draudzes sapulces es neieredzu, jūsu svētki ir blēdība. 14Mana dvēsele ienīst jūsu jaunos mēnešus un jūsu svētku laikus. Tie man ir par nastu, es esmu piekusis tos panest. 15Un kad jūs savas rokas izpletīsiet, es apslēpju savas acis no jums, un kad jūs daudz lūgšanas turiet, tomēr es neklausu, jo jūsu rokas ir asiņu pilnas. 16Mazgājaties, šķīstaties, atmetat savus ļaunos darbus no manām acīm nost, nedarāt vairs ļauna. 17Mācieties labu darīt, meklējat tiesu, atgriežat varas darītāju, izdodiet bāriņam tiesu, aizstāviet atraitni. 18Tad nāciet nu, tiesāsimies, saka Tas Kungs: kad jūsu grēki tik sarkani būtu kā asinis, taču tie taps balti kā sniegs, un jebšu tie būtu kā purpurs, taču tie kļūs tāpat kā vilna. 19Ja jūs gribēsiet un klausīsiet, tad jūs ēdīsiet zemes labumu. 20Bet ja jūs liedzaties un turaties pretī, tad jūs no zobena tapsiet aprīti; jo Tā Kunga mute to runājusi. 21Kā tā ticīgā pilsēta palikusi par mauku? Tā bija pilna tiesas, taisnība tur mājoja, bet nu slepkavas. 22Tavs sudrabs ir tapis par sārņiem, tavs vīns ir jaukts ar ūdeni. 23Tavi virsnieki ir atkāpēji un zagļu biedri; tie visi kāro dāvanas un dzenās pēc maksas; bāriņam tie neizdod tiesu un atraitnes sūdzība nenāk viņu priekšā. 24Tādēļ saka Tas Kungs Kungs Cebaot, Izraēla Varenais: ak vai! Es iepriecināšos par saviem pretiniekiem, es atriebšos pie saviem ienaidniekiem. 25Un es griezīšu savu roku pret tevi un tīrīšu kā ar sārmu tavus sārņus un nošķiršu visu tavu alvu. 26Un es tev atkal došu soģus kā senāk, un padoma devējus kā vecos laikos. Pēc tam tu tapsi saukta taisnības pils, ticīgā pilsēta. 27Ciāna caur tiesu taps izpestīta un viņas(dēli) atgriezīsies caur taisnību. 28Bet tie pārkāpēji un grēcinieki visi taps satriekti, un kas no Tā Kunga atkāpjās, ies bojā. 29Jo tie taps kaunā to ozolu dēļ, ko jūs bijāt iekārojuši, un jūs kaunēsities to dārzu dēļ, ko bijāt izredzējušies. 30Jo jūs būsiet it kā ozols, kam lapas savīst, un kā dārzs, kam ūdens nav. 31Tad varenais būs kā pakulas, un viņa darbs kā dzirkstele, un abi kopā degs un nebūs neviena, kas dzēš.