1Liec bazūni pie savas mutes; viņš nāk kā ērglis pret Tā Kunga namu, tādēļ ka tie manu derību pārlauzuši un no manas bauslības atkāpušies. 2Tad tie uz mani kliegs: mans Dievs! Mēs, Izraēls, mēs tevi pazīstam. 3Izraēls atmet labu, ienaidnieks viņu vajās. 4Tie ieceļ ķēniņus, bet bez manis; tie ieceļ virsniekus, bet es tos nepazīstu, no sava sudraba un no sava zelta tie sev taisa dievekļus, lai tas top izdeldēts. 5Tavs teļš, Samarija, ir riebīgs; mana dusmība pār tiem iedegusies, - cik ilgi tie nevar palikt nenoziedzīgi? 6Jo arī tas ir no Izraēla, kalējs to ir taisījis, un tas nav nekāds dievs; tāpēc Samarijas teļš taps par gruvešiem. 7Jo tie sēj vēju un pļaus auku; viņu druvas necelsies, un kas izplaukst, tas nedos miltus, un jebšu tas ko dotu, tomēr sveši to aprīs. 8Izraēls top aprīts; tie ir starp pagāniem kā trauks, ko neviens negrib, 9Tāpēc ka tie skrien pie Asura, kā meža ēzelis, kas skrien par sevi; Evraīms sader drauģeļus par maksu. 10Kad tie nu saderās starp pagāniem, tad ir es tos sapulcināšu, un tiem drīz uzies raizes no tā valdnieku ķēniņa nastas. 11Jo Evraīms ir vairojis altārus par apgrēkošanos, viņam altāri palikuši par apgrēkošanos. 12Es tam uzrakstīju lielu pulku savu baušļu, bet tie tapa turēti kā sveša lieta. 13Par upuru dāvanu tie gan gaļu upurē un to ēd, bet Tam Kungam nav labs prāts pie tiem; un viņš pieminēs viņu noziegumus un piemeklēs viņu grēkus; tie griežas atpakaļ uz Ēģipti. 14Jo Izraēls ir aizmirsis savu radītāju un cēlis pilis, un Jūda vairo stipras pilsētas, bet es sūtīšu uguni viņu pilsētās, tas aprīs viņu pilis.