1Klausiet šo, jūs priesteri, un ņemiet vērā, Izraēla nams, un atgriežat ausis, ķēniņa nams, jo pār jums nāks sodība, ka esat par valgu tapuši Micpā un par izplestu tīklu Tāborā. 2Tie atkāpjās un dziļi samaitājās, bet es tiem visnotaļ būšu par pārmācītāju. 3Es pazīstu Evraīmu, un Izraēls priekš manis nav apslēpts, ka tu, Evraīm, tagad maucību dzeni, un Izraēls sagānās. 4Viņu darbi nevēl pie Dieva atgriezties, jo maucības gars ir viņu sirdī, un To Kungu tie neatzīst. 5Izraēla gods dos liecību pret viņa vaigu, un Izraēls un Evraīms kritīs caur savu noziegumu, ir Jūda kritīs līdz ar viņiem. 6Tad tie nāks ar savām avīm un ar saviem vēršiem, To Kungu meklēt, bet neatradīs, - viņš no tiem ir atrāvies. 7Tie palikuši neuzticīgi pret To Kungu, jo tie dzemdinājuši svešus bērnus, un jaunais mēnesis tos norīs ar viņu daļām. 8Bazūnējiet ar bazūnēm Ģibejā, ar trumetēm Rāmā, sauciet skaņi BetAvenā: „aiz tevis, Benjamin!“ 9Evraīms taps par tuksnesi sodības dienā; par Izraēla ciltīm es esmu darījis zināmu, kas tiešām notiks. 10Jūda lielkungi ir tapuši kā tie, kas robežu pārceļ, es izgāzīšu pār tiem savas dusmas kā ūdeni. 11Evraīms top nospaidīts, sasists sodā, jo viņam gribējās pakaļ dzīties (cilvēku) likumiem. 12Tāpēc es Evraīmam būšu kā kode, un Jūda namam kā kāpurs. 13Kad Evraīms redzēja savu sērgu un Jūda savu vainu, tad Evraīms cēlās pie Asura un sūtīja pie ķēniņa Jareba, bet tas nevar jūs darīt veselus, nedz dziedināt jūsu vainu. 14Jo es būšu Evraīmam kā lauva un Jūda namam kā jauns lauva. Es, es saplosīšu un iešu projām, es aiznesīšu, un nebūs glābēja. 15Es iešu un atgriezīšos uz savu vietu, tiekams tie savu noziegumu atzīst un meklē manu vaigu.