1Jo ikviens augsts priesteris, kas no cilvēkiem ņemts, top iecelts pār cilvēkiem tanīs lietās, kas priekš Dieva jādara, lai tas upurē dāvanas un upurus par grēkiem, 2Un var iežēloties par tiem, kas nezin un alojās, tāpēc ka viņš pats arīdzan ar vājību apņemts. 3Un šās vājības dēļ viņam jāupurē par grēkiem, tā kā priekš tiem ļaudīm, tāpat arī priekš sevis paša. 4Un neviens neņem pats sev to godu, bet kā kurš no Dieva top aicināts, it kā arī Ārons. 5Tāpat arī Kristus nav pats sevi pagodinājis, ka taptu par augstu priesteri, bet tas, kas uz viņu ir runājis: Tu esi mans Dēls, šodien es tevi esmu dzemdinājis. 6Tā kā viņš arī citā vietā saka: Tu esi priesteris mūžīgi pēc Melhizedeka kārtas. 7Šis (Kristus) savās miesas dienās, lūgšanas un aizlūgšanas ar stipru brēkšanu un asarām ir upurējis Tam, kas Viņu no nāves varēja izglābt, un ir paklausīts, tāpēc ka Viņš Dievu turēja godā. 8Un jebšu Dēls būdams, tomēr Viņš paklausību ir mācījies caur to, ko ir cietis. 9Un pilnīgs tapis, Viņš ir palicis visiem, kas Viņam paklausa, par mūžīgas dzīvošanas gādātāju; 10Un no Dieva ir nosaukts par augstu priesteri pēc Melhizedeka kārtas. 11Par to mums būtu daudz ko runāt, ko izstāstīt ir grūti, tāpēc ka jūs kūtri palikuši pie uzklausīšanās. 12Jo jums, kam sen laikiem pienākas būt mācītājiem, atkal vajag, ka topat mācīti, kādas ir tās pirmās Dieva vārdu sākuma mācības; un esat palikuši par tādiem, kam piena vajag un ne cietas barības. 13Jo ikviens, kas tikai pienu bauda, tas vēl ir nesapraša iekš tā taisnības vārda, jo tas ir bērns. 14Bet pieaugušiem vajag stipra ēdiena, tiem, kam prāts radināts un izmācīts, izšķirt labu un ļaunu.