1Dievs dažu reizi un dažādi vecos laikos uz tiem tēviem runājis caur tiem praviešiem, šinīs pēdīgās dienās uz mums ir runājis caur To Dēlu; 2To Viņš ir iecēlis par mantinieku pār visu; caur To Viņš arī pasauli radījis; 3Tas ir tas godības atspīdums un Viņa būšanas ģīmis un nes visas lietas caur Savu spēcīgo vārdu, un, šķīstīšanu no grēkiem darījis caur Sevi pašu, un sēdies pie labās rokas tai godībai augstībā; 4Un Viņš ir tapis tik daudz augstāks pār eņģeļiem, cik Viņš augstāku vārdu pār tiem ir mantojis. 5Jo kuram eņģelim Viņš jebkad ir sacījis: Tu esi Mans Dēls, šodien Es Tevi esmu dzemdinājis? Un atkal: Es Viņam būšu par Tēvu, un Viņš Man būs par Dēlu? 6Un kad Viņš atkal to pirmdzimušo ieved pasaulē, Viņš saka: un visiem Dieva eņģeļiem būs Viņu pielūgt. 7Un par tiem eņģeļiem Viņš gan saka: kas Savus eņģeļus dara par vējiem, un Savus sulaiņus par uguns liesmām; 8Bet par To Dēlu: Tavs goda krēsls, ak Dievs, paliek mūžīgi mūžam; Tavas valdīšanas scepteris ir taisns scepteris. 9Tu esi mīlējis taisnību un ienīdējis netaisnību; tāpēc Dievs, Tavs Dievs, Tevi svaidījis ar prieka eļļu, pāri par Taviem biedriem. 10Un: Tu, Kungs, iesākumā zemi esi dibinājis, un debesis ir Tavu roku darbs; 11Tās zudīs, bet Tu palieci vienmēr, tās sadils visas kā drēbes. 12Un it kā uzvalku Tu tās satīsi, un tās taps pārvērstas: bet Tu esi tas pats, un Tavi gadi nebeigsies. 13Un uz kuru eņģeli Viņš jebkad ir sacījis: sēdies pie Manas labās rokas, tiekams Es Tavus ienaidniekus lieku par pameslu Tavām kājām? 14Vai visi tie nav gari, kas kalpo un top izsūtīti uz kalpošanu to dēļ, kas to debesprieku iemantos?